Varēja redzēt, ka Geibriels ir apmierimats ar manu reakciju, bet viņa sejā bija vēl kaut kas. Kaut kas tāds, ko nespēju izprast. Viņš devās tālāk, bet visu skatieni joprojām bija piekalti man un asinīm uz vaiga.
Sākās medības. Lielākā daļa jau bija devušies medībā. Tikai es un Geibriels nebijām izkustējušies no vietas. Viņš manī raudzījās ar skatienu, kas vēstīja, ka tomēr ir vīlies. Viņa sejā jaucās vēl kaut kas, izņemot neapmierinātību un nosodījumu. Vai tas bija lepnums? Nē, tas nevarēja būt! kāpēc viņš lepojās? Ar ko viņš lepojās? Tajā pašā brīdī viņš pagriezās un sekoja baram biezoknī.
Izlēmu negaidīt medību beigas un iznākumu, tādēļ es devos mājās ar kājām. Zinu, gudrāk būtu pārvērsties, bet es to izlēmu nedarīt vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, noteikti, ka kāds pamanītu melnu vilku, skraidām pa Bukarestes centru. Otrkārt, nevēlējos klausīties tajā, ko domā bars par medībām un faktu, ka es tajās kārtējo reizi nepiedalos.
Tā nu man nācās mērot garo ceļu uz mājām vienai. Īstenībā, es pat to izbaudīju. Es neesmu pārāk sabiedriska būtne. Labāk uzturos tumšā istabā viena nevis ar kādu, it īpaši tādu, kurš nepārtraukti pļāpā vai baidas no tumsas. Zinu, domāsiet dīvaini, bet tāda nu es esmu.
Nākamajā dienā man bija lekcijas, tādēļ devos uzreiz pie miera.
Pēc lekcijām nolēmu uzreiz nedoties mājās, bet gan labāk paklaiņot pa parku. Parkā, kā jau parasti šajā laikā, bija daudz cilvēku, bet neskumu, jo zināju, visi izklīdīs vienas līdz divu stundu laikā.
Atradu brīvu soliņu parka Ziemeļu stūrī, un apsēdos. Biju nolēmusi pagaidīt līdz visi izklīdīs un tikai tad doties pastaigā.
Pēc kādām 10 minūtēm man garām gāja sieviete ar suni. It kā nekas neparasts. Līdz brīdim, kad suns ieraudzīja mani. Tas sāka nekontrolējamu riet un raustīties, it kā gribētu man uzbrukt.
Pagriezos pret suni un ieskatījos tam tieši acīs. Viņš momentāli pārtrauca un izskatījās nobijies. Tāda parasti bija suņu reakcija. Mēs to skaidrojām ar faktu, ka esam saistīti ar vilkiem, kuri ir suņu attāli radinieki.
