http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-11/760018
- Ceru, ka jā.-
Mēs abi piecēlāmies un sākām iet. Mēs atkal nerunājām visu ceļu. Viņš mani pavadīja līdz manas mājas durvīm un tad nozuda tumsā, kas klāja ielas. Iegājusi mājā, sapratu, ka pie brāļa atkal kāds ir. Es noburkšķēju un devos augšā pa kāpnēm.
Iegājusi savā istabā, es apsēdos pie rakstāmgalda un ieslēdzu datoru, un centos ignorēt troksni, kas nāca no brāļa istabas.
Lai nedzirdētu sarunas radīto troksni, es no atvilknes izvilku austiņas un ieslēdzu mūziku. Tas palīdzēja. Kādas 10 minūtes es nedzirdēju neko, izņemot mūziku.
Tad, kad jutu, ka saruna blakus istabā ir apklususi, es izslēdzu mūziku. Kad to izdarīju, dzirdēju, kā atveras un aizveras brāļa istabas durvis. Cerēju, ka brāļa viesis ir izlēmis beidzot doties mājās. Bet es maldījos. Pēc pāris brīžiem visi sāka skaļi smieties. Es varēju atpazīt brāļa smieklus, Adriana smieklus un saldos, skanīgos Sebastiana smieklus. Paga, ko? Ko te dara Sebastians? Tas nav uz labu.
Viss, man pietiek. Es eju gulēt. Diena ir bijusi ļoti gara un grūta. Es cerēju, ka spēšu aizmigt.
Nākamās dienas rīts pienāca zibenīgi. Kā jau parasti, nakts pagāja mierīgi un bez sapņiem.
Es uzslējos sēdus un paņēmu telefonu. Dmitrijs man bija atsūtījis sms, kurā bija rakstīts, ka šodien viņš nebūs darbā, jo ir apslimis.
Vienkārši lieliski.- noņurdēju,- re, cik ātri var sabojāt garastāvokli.-
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-13/763677
