local-stats-pixel

Izraidītā saullēkts11

 169  0

Kā jau parasti - fantasy, iespējams arī mīlas stāsts, taču par to vēl domāju :D

Nu tā kā jā... domāju, ka būšu spoki.lv saimē uz ilgāku laiku :D Atvainojos par pazušanu, par iepriekšējā stāsta neuzrakstīšanu utt. Gadās ;)
Šis stāsts ir veltījums ļoti labam draugam :)

Atsauksmes, ieteikumi, kritika - komentāros ;)

-1-


Bērnunams kā jau parasti, tuvojoties ziemai, kļuva auksts. Tā jau bija ierasta lieta, taču, lai cik ziemas es būtu šeit izdzīvojis, aukstums vienmēr satricināja. Pie tā neviens no mums, it īpaši pēc svelmainas, karstas vasaras, nevarēja pierast.
Es saberzēju nosalušos pirkstus vienu pret otru un paskatījos uz pārējiem bāreņiem. Katrs no mums bija savādāks un savā ziņā īpašs, taču bērnunama vadītāji to neredzēja.
Iespējams, reiz bērnu mīlošie cilvēki bija kļuvuši ledus auksti pret bērniem, nemierinot nevienu bēdās, neļaujot izraudāties, kad uznāk skumjš brīdis, nepriecājoties līdz ar bērniem priekos. Vienīgais iemesls, kāpēc, manuprāt, šie cilvēki šeit strādā, bija tāds, ka citur darbu viņi nedabūs. Es atceros tikai nedaudz no savas pagātnes, bet tajā skaitā ir pirmais gads šeit. Visas tantes un arī vīrieši, kas gan šeit bija retums, bija saprotoši un tiešām izrādīja mīlestību pret mums, taču gadu vai divus pēc manas ierašanās šeit, notika kas jocīgs. Bērni viens pēc otra uzradās šeit, visi kā viens bez vecākiem, izsalkuši un netīri. Vecumi bija dažādi, taču tas nemainīja to, ka bērnu pieplūdums bija bagātīgs, bagātīgāks, kā personāls būtu vēlējies. Vairs nebija laika iepazīt katru bērnu un uzzināt, kas viņā bija īpašs. Vienīgā lieta tagad bija rūpēšanās, lai mums visiem būtu vieta, kur gulēt, ēdiens, ko apēst, un lai nebūtu ķildas mūsu starpā.
- Ir auksti, - kāda meitene, berzēdama savas rokas vienu pret otru, teica man. Viņa lūdzošām acīm vēroja man, it kā es spētu ko mainīt. Meitēns bija jauns, viņai varēja būt ap gadiem divpadsmit. Viņas mazās rociņas bija saliktas kopā, kā to dara cilvēki, kas lūdz Dievu. Viņa skatījās uz mani ar lielām, skumjām acīm.
Viņai mugurā bija pelēka kleita tāpat kā pārējām meitenēm šeit. Virs kleitas viņa bija uzvilkusi jaciņu, kas izskatījās gan saplēsta un daudzkārt salāpīta, gan netīra. Vērodams šo izmisušo radību, es pamanīju, ka viņas acīs atspīd siltas krāsas – oranžs un sarkans. Dulla ideja ienāca prātā, paskatoties uz istabas otrā galā esošo kamīnu un uguni tajā. Skatoties uz uguni vien, šķita, paliek nedaudz siltāk. Vismaz iekšēji. Mans skatiens uzkavējās pie izklaidīgās liesmas kamīnā, un, likās, ka tā ievelk mani sevī, taču tad mazā meitene paraustīja mana džempera piedurkni, atsaucot mani realitātē.
- Lū…? – viņa nočukstēja, un es palūrēju uz viņu. Kā viņa zināja manu vārdu? – Man… mums visiem ir auksti, - viņa čukstēja, liekot šermuļiem pārskriet pār ķermeni. Likās, ka viņa gaida un domā, ka es to mainīšu. Bet kā gan es to varēju mainīt?
Tā pati dullā ideja, kas iepriekš bija uzradusies manā prātā, vēl joprojām uzturējās turpat, pievēršot arvien vairāk manu uzmanību tai. Tomēr šai idejai bija viens bet…
- Tu zini, ka mēs nedrīkstam iet tuvāk kamīnam, - es atbildēju klusi, lai neviens no pieaugušajiem nedzird, ka mēs abi gribējām doties tuvāk.
Ņemot vērā vairākus atgadījumus, kad mazs bērns pielīdis pārāk tuvu liesmai aukstuma dēļ un pamatīgi apdedzinājies, bija uzlikta sētas veida robeža drošā attālumā no kamīna. Šis drošais attālums bija tāds, ka siltumu no uguns, ja vispār varēja sajust, tad ļoti niecīgos daudzumos. Neviens bērns nedrīkstēja atrasties aiz robežas, pat tāds, kurš ir atbildīgs un pietiekami vecs. Par šī noteikuma pārkāpšanu bērns tika sodīts. Kā? Nezinu, pats nebiju to vēl izbaudījis, jo vienmēr izcietu salu. Taču biju dzirdējis nostāstus par to, ka sods ir bargs.
Mazā meitene nodrebinājās un atkal paraustīja manu piedurkni. Šoreiz viņa neko neteica, taču turpināja vērot mani žēlām acīm, un es nespēju aizgriezties, izliekoties, ka neredzu viņas ciešanas, kā daudzi vecākie bērni darīja. Es skatījos meitēna brūnajās acīs un viņa manējās. Taču es vairāk vēroju kamīna liesmu, kas atspīdēja viņas acīs, nevis viņu pašu. Tā bija gluži vai mani nohipnotizējusi.
Pēkšņi, likās, manas ausis atveras un es beidzot visu dzirdu. Kāds šņaukājās, kāds noklepojas, citam zobi klabēja, es dzirdēju katru kustību, ieskaitot roku berzēšanu un cilvēku elpas. Viss likās griežamies man apkārt, kļūstot arvien uzmācīgāks manām ausīm, manam prātam un domām.
Man nemanot, skatiens apstājās vienā punktā uz sienas aiz meitenes, un prātā atbalsojās viena un tā pati doma. Neapzinoties mans ķermenis jau bija piecēlies un spēra mazus soļus aizliegtajā virzienā. Izvairīdamies no saskriešanās ar pārējiem bērniem es devos uz kamīna virzienu. Es apstājos pāris soļu attālumā no robežas. Šeit bija sapulcējušies vairāk bērni, jo šoreiz siltumu varēja kaut nedaudz arī just, taču šeit bieži vien arī izcēlās kautiņi labāko vietu dēļ, tāpēc necietu šeit atrasties. Taču šoreiz nespēju apstādināt sevi no došanās šeit.
Gaiss šeit bija nedaudz siltāks, taču atšķirība bija vien pāris grādos. Es piegāju pie pašas robežas, kur parasti neatradās cilvēki, jo bieži uzraugi atrašanos tieši pie robežas jau uzskatīja par mēģinājumu pārkāpt tai pāri. Manas kājas bija tieši pie metāla sētas, kuru pārkāpt bija tabu. Es noriju siekalas un atkal ieklausījos apkārtējo skaņās. Šņaukāšanās, klepošana, zobu klabēšana…
Mans prāts turpināja domāt par to, ka es vēlos viņiem palīdzēt, es vēlos viņiem dot siltumu.
Tā kā atrados tik tuvu robežai, es sāku just pievērstos skatienus šim muļķīgajam puisim, kurš cerēja nodot siltumu pārējiem. Seja sāka uztvert maigo siltumu starojam no uguns, taču es gribēju to izjust vairāk, es gribēju izjust lielāku siltumu. Es atskatījos. Vairāki bāreņi meta man izbrīnītus un arī nicinošus skatienus, kas teica: „Ko tu, puis, dari?” Vēl nemanīju neviena uzrauga ašās acis, vērojot mani, tāpēc pacēlu kāju augstāk, tas ir, lai pārkāptu pāri līdz viduklim esošajai sētai. Dzirdēju rosību aiz muguras. Sapratu, ka drīz vien mani pamanīs un visdrīzāk bargi sodīs. Taču instinktu vadīts es arī pārcēlu otru kāju pāri robežai un spēru pāris soļus tuvāk vilinošajai ugunij. Siltums, kas aizskāra un sildīja manu augumu, bija tik patīkams, ka labprāt nekad nepamestu šo vietu, taču es jau dzirdēju smagus soļus nākam šurp. Man pat nevajadzēja atskatīties, lai zinātu, ka uzraugi tūliņ saķers mani. Par spīti bailēm, kas notiks tālāk, es nekustējos ne no vietas. Es pastiepu roku uguns virzienā. Nedaudz satrūkos, kad smaga roka uzsita pa plecu un iekrampējās tajā. Mans skatiens pat neaizslīdēja līdz uzraugam, kurš bargi vēroja mani. Uz otra pleca arī uzgūlās stingra roka, saķerot to. Un pat tad es nenovērsos no uguns. Mana plauksta bija pavērsta pret uguni, pret siltumu, it kā es to gribētu satvert un paņemt sev līdzi. Es tiešām to vēlējos paņemt un nodot tālāk…
Sajutu spēju rāvienu atpakaļ, tāpēc sapurināju galvu, pievilku roku atpakaļ pie ķermeņa un, uzraugu vadīts, pārkāpu pāri robežai. Viņi aizlika manas rokas man aiz mugura, lai es neko nevarētu mēģināt izdarīt.
- Nu tu esi mēslos, zēn, - viens no uzraugiem teica, raudams mani uz priekšu.
Mēs attālinājāmies no skaistā, visiem vajadzīgā siltuma. Es nepretojos, jo zināju, ka būs tikai sliktāk, taču zemapziņā jutu, ka man tas bija vajadzīgs, ka man vajadzēja pārkāpt pāri robežai un izjust šo patīkamo siltumu aukstas ziemas laikā. Es vēlējos arī ar to dalīties, lai arī citi izjustu to nelielo momentu prieka.
Bāreņi mums pašķīra ceļu, jo neviens negribēja būt ceļā bargajiem uzraugiem un tam vainīgajam, kuru viņi veda uz vadību.
Man bija sajūta, ka daļa siltuma palikusi ar mani. Varbūt tās bija manas iedomas, varbūt vēl siltums, kas pieķēries pie apģērba, taču neparasta sajūta staroja caur mani. Ejot cauri zālei un domājot par to, es sapratu, ka, lai cik tālu mēs ietu, siltums manās plaukstās ir palicis, it kā tās to sargātu no ļaunuma jeb aukstuma apkārt.
Mēs pagājām garām meitenei, kas bija mani uzlūkojusi ar savām skumjajām acīm, pirms es devos pārdrošajā ceļojumā pāri robežai. Es ieskatījos viņas acīs vēlreiz, un uz manas sejas uzplauka smaids, taču pamata tam nebija. Man priekšā bija bargs sods par noteikuma pārkāpšanu, taču sirdī bija mierinājums. Uzraugi mani bija aizveduši jau garām meitenei, bet es vēl īsi atskatījos un pat īsti neapzinājos, ka atvēru plaukstas. Piepeši šķita, ka telpa aiz mums ir kļuvusi patīkami silta.
Un tad durvis priekšā atvērās, mani izveda caur tām, un aiz manis tās aizvērās, liekot man apjaust, ka nu nebūs labi…


***


Saule spoži iemirdzējās debesīs, pielejot apkārtni ar savu siltumu un gaismu. Vieglā vējiņā kustējās koku zari un mazās, nesen izaugušās lapiņas. Katrs zāles stiebrs arī, likās, piedalās vēja dejā, taču netika līdzi lapām augstajos kokos. Šur tur varēja dzirdēt putnu čalas, taču pilnīgas dabas skaņas man traucēja sadzirdēt pārējie bērnunama iedzīvotāji. Jaunākie bērni skraidīja apkārt, spēlējās un priecājās, par ko arī liecināja smiekli un smaidi. Vecāki bērni reizēm uzturējās barā, taču neuzvedās kā mazākie. Parasti viņi vienkārši runājās, apsprieda kādu tēmu, meitenes kā jau meitenes aprunāja. Bija arī vairāki tādi kā es, kas parasti sēdēja vienatnē un klusēja vai uzturējās kopā ar kādu vienu vai diviem draugiem. Reizēm man atradās tas draugs, ar kuru uzturēties kopā, taču parasti es ievēroju, ka esmu viens.
- Lū, vai drīkstu tev piebiedroties? – Bresa klusi prasīja, apsēžoties man blakus uz mīkstās zāles. Mans skatiens pārslīdēja pār meitenes augumu. Viņas brūnie mati bija kārtīgi, tumšās acis kā parasti mirdzēja. Nekas diži nebija mainījies, ja neskaita to, ka uz rokas bija parādījušies zilumi, kuri reizēm viņai parādījās. Vienreiz, kad prasīju, kas notika, viņa negribēja teikt, tāpēc arī turpmāk neprasīju, negribēdams viņai justies neērti. Biju nospriedis, ka kaut kas uzkritis vai viņa nokritusi, jo reizēm meitēns bija aizmāršīgs.
Bija patīkami izbaudīt pirmās karstās pavasara dienas pēc kārtējās bargās ziemas, kas izsaldēja mūs līdz kauliem.
- Droši, - es atbildēju un pierausos sēdus zālājā.
- Cik tev mēneši palikuši? – viņa prasīja klusā balsī. Es ieskatījos viņas bālajā sejā un novērsos. Kāpēc viņa ko šādu vaicāja?
- Deviņi, - atteicu, neskatoties uz viņu. - Pēc deviņiem mēnešiem esmu brīvs kā putns… nu labi… ne gluži tā, taču tikšu prom no šejienes.
- Un sāksi strādāt? – Kā atbildi pamāju ar galvu un ieskatījos viņas sejā.
- Neuztraucies, - smejoties atteicu un pabužināju viņas kārtīgos matus, padarot tos izspūrušus. Viņa satvēra manu roku, apstādinot mani.
- Nedari tā! – viņa nedaudz pikti, taču ar smaidu noteica.
- Kā es teicu, neuztraucies, es centīšos sazināties ar tevi tik, cik varēšu, un vēl vairāk. Es tevi neatstāšu šeit vienu, - pabeidzu iesākto.
- Tev tas nav jādara. Ja tu sevi atkal dabūsi nepatikšanās manis dēļ, es nebūšu apmierināta.
- Neuztraucies par to, gan jau tikšu galā, lai kas arī stātos man ceļā, - smejoties sacīju un atļāvu ķermenim atslīgt atpakaļ zālājā. Bresa man piebiedrojās, apguļoties uz zāles un vērojot zilās debesis un mākoņus augstu, augstu virs mums.
Mēs izbaudījām to mieru, kas mums ir dots pašlaik; mums nebija jāuztraucas itin ne par ko vismaz tuvākajās trīs stundās, tāpēc mēs vienkārši izbaudījām brīnišķīgo skatu uz augšu, uz brīvību un siltumu mums visapkārt. Labsajūtā es aizvēru acis un dziļi ieelpoju.
- Kā tev liekas… - pēc kāda klusuma brīža Bresas klusā balstiņa atkal ierunājās. Izpūtu elpu un, atvēris acis, pagriezu galvu uz viņas pusi. – Kā ir tiem bērniem, kas dzīvo ar mammu un tēti? - Šādu jautājumu nebiju gaidījis no viņas. Lai gan ko man tur brīnīties? Viņa bija jau piecpadsmit gadus veca meitene ar gaišu prātu. Ne visi spēja domāt tā kā viņa. Un labi vien bija, ka ne visi to spēja, jo reizēm, varbūt biežāk kā reizēm, Bresa domāja daudz par daudz par lietām, par kurām mums, bērnunama bāreņiem, vispār nebūtu jādomā.
- Man nav atmiņu no tiem pirmajiem trim četriem savas dzīves gadiem, ko pavadīju kopā ar vecākiem, - es atteicu, daudz nedomādams.
- Es to saprotu, - viņa nomurmināja, vēl joprojām veroties debesīs. – Man arī nav nekādu atmiņu par to. Taču kā tev pašam liekas? – Es nedaudz apdomāju viņas jautājumu. Vecākiem taču būtu jābūt laipniem pret bērniem, vai ne? Domājot par ko šādu, vienīgais, ko spēju iedomāties, bija tas, kā bērnunama vadītāji izturējās pret mums pirmajā gadā, kad te uzrados. Lai gan atmiņu par to laiku man nav daudz, taču ir atsevišķas, kas nav itin nemaz sliktas.
- Vai tu esi izjutusi sirsnību no skolotāju, apkopēju, vadītāju puses? – es uzdevu pretjautājumu, pirms pats sniedzu atbildi.
- Sirsnību? – viņa pārjautāja un aizdomājās. – Ja pareizi saprotu, kas ir sirsnība, tad vienīgais, no kura esmu to izjutusi, esi tu, Lū, - viņa man atbildēja, uz īsu mirkli ieskatoties manās acīs.
- Nu skaidrs… - nočukstēju un atgriezu skatienu uz debesīm. – Kad šeit biju pirmo gadu, es atceros, tantes un arī vīrieši bija pavisam savādāki. Man šķiet, ka ar vecākiem ir kaut kas līdzīgs kā tajā laikā.
- Kā bija tad? Es biju pārāk jauna, lai kaut ko atcerētos.
- Tajā laikā viņi vismaz ievēroja, ka katrs no mums ir savādāks. Centās mūs iepazīt, uzzināt, kas patīk, kas nē… Rūpējās par mums vairāk. Tagad domājot par to, viņi atdeva visu savu dzīvi, visu sevi bērniem. Viņi veltīja savu laiku mums, rūpēdamies par katru vienu. Taču mēs tāpat bijām pietiekamā daudzumā, lai nevarētu pievērst tik daudz uzmanību, cik gribējām. Manuprāt, ja mums būtu vecāki, mēs no viņiem būtu varējuši iegūt visu uzmanību un mīlestību, ko gribētu. Kā tev šķiet? – aizdomājies runāju. Es nezināju, kā ir, kad esi audzis ar vecākiem, iespējams, daļa manis gribēja to uzzināt, taču es biju kļuvis diezgan patstāvīgs un biju samierinājies ar to, ka neizjutīšu šo mīlestību, kuru katram bērnam vajag tik ļoti.
- Iespējams, tā kā tu tikko teici. Es tiešām nezinu. Es gribu domāt tā, ka mani vecāki būtu tādi kā tu, - viņa, vaigos parādoties sārtumam, sacīja. Viņas jaukais smaids atkal rotāja viņas seju, taču meitene neskatījās uz manis.
- Kā es? Ko tad es tādu daru? – es viņai izbrīnīti jautāju.
- Tu esi laipns, - viņa sacīja. – Tu riskē citu dēļ, tu…
- Es riskēju? – pārtraucu un pierausos sēdus, vērodams Bresu. Viņa samulsa un arī sekoja manam piemēram.
- Toreiz…? – meitene nedroši noteica.
- Toreiz es biju muļķis, - nomurmināju un novērsu skatienu no viņas. – Es neko labu toreiz neizdarīju. Paākstījos, tiku sodīts, manis dēļ noteikumi kļuva vēl stingrāki, viss. Ko es labu toreiz izdarīju, kas būtu sniedzis labumu visiem vai vismaz tev?
- Pirmkārt, mēs iepazināmies, - Bresa nedaudz nikni atcirta, un šoreiz viņas teiktais bija pilnīgi nopietns; smaids bija zudis. – Un vai tad neviens tev pēc tam nepateicās?
- Tu… Tu pateicies, - es domīgi novilku, sakrustodams kājas.
- Lū, pēc tevis visa telpa kļuva silta, - Bresa nočukstēja, lai neviens cits, ja neskaita mani, to nedzirdētu. Es saraucu pieri. Kādu brīdi ilgāk padomājis, es atslābu, atkritu atpakaļ zālājā un dziļi ieelpoju.
- Varbūt tev tā likās, - nosmēju un aizvēru acis.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 11

0/2000

Jā! Beidzot tu atkal raksti! Un sākums man jau ļoti patīk. Es gaidīšu nākamās daļas emotion

 3  0 atbildēt
man ļoti patīk! emotion
 2  0 atbildēt
emotion
 2  0 atbildēt
Pirmoreiz paskatījos tavus rakstus tikai tagad. Un iemīlējos ❤ Ceru kādreiz rakstīt tikpat skaisti kā tu
 1  0 atbildēt

paldies emotion un neuztraucies, rakstīšu emotion

 1  0 atbildēt