local-stats-pixel

Izraidītā saullēkts -8-9

 81  0

Šī daļiņa īsāka kā pārējās bet tas tā :D

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izraidita-saullekts-7-/744745




-8-



Saules oranžie, vairs ne tik spožie stari mani biedēja. Atrodoties pie apvāršņa, tie manī iedvesa bailes par to, kas notiks pēc tam, kad saule un gaisma pazudīs. Mans pirmais saulriets ārpasaulē. Pirmo reizi redzēju, kā saule pazūd aiz apvāršņa, nevis aiz mūra sienas. Skats bija brīnumains, tomēr baiss. Es nezināju, kas man bija jāsagaida tagad, kad nakts bija tik tuvu klāt.

Paskatoties atpakaļ, es redzēju pilsētas augstos mūrus, norobežojot cilvēkus no ārpasaules šausmām. Līdz šim gan nebiju redzējis nevienu zvēru, pat nevienu dzīvu radību. Un, iespējams, tas mani darīja nervozu. Visapkārt manam skatam pavērās vienīgi sausa, izkaltusi zeme. Es noriju siekalas un atskatījos uz pilsētu aiz muguras. Varēja būt pagājusi aptuveni stunda, kopš uzsāku savu gājienu tālāk no pilsētas. Iepriekšējā mājvieta, likās, bija tik tālu, tomēr tās izmērs bija iespaidīgs. Dzīvodams bērnunamā, tā arī nekad nebiju izstaigājis visu pilsētu.

- Man ir jāatrod kāds augs… - es nomurmināju, izjūtot izsalkumu. Tā kā biju pieradis nejusties paēdis, tas netraucēja, tomēr ļoti labi apzinājos, ka, lai pārdzīvotu kaut tuvākās dienas, man vajag apēst kaut drusciņ. Visapkārt, šķita, nebija nekā, ko varētu uzlikt uz zoba.

Es turpināju iet uz priekšu, kāpdams augstāk nelielā paugurā. Gribēju redzēt apkārtni, lai zinātu, kurā virzienā man doties. Uzrāpies virsotnē, nokritu ceļos un uzmetu aci apkārtnei. Gājiena dēļ muskuļi smeldza un pēdas bija nobrāztas. Jau ilgu, ilgu laiku nebiju gājis tik daudz vienā dienas laikā.

- Nekā… - nomurmināju, vērdamies šķietamā tukšumā visapkārt. Saule jau rietēja, tāpēc man bija jāatrod kāda pajumte, zem kuras pārlaist nakti, tomēr, laicīgi prognozējot, sapratu, ka ies tik pat labi kā ar dzīvu augu meklēšanu. – Bet varbūt… - es nomurmināju, nomezdamies četrrāpus. Manas plaukstas atvērtas gūlās uz sausās, drūpošās zemes zem manis. Es aizvēru acis un koncentrējos. – Lūdzu, lūdzu, lūdzu… - čukstēju, cenšoties no nedzīvās zemes izveidot kādu dzīvību, kādu augu. Nekas nesanāca, un es bezcerībā atkritu atpakaļ un apsēdos uz zemes, vērdamies apkārtējos plašumos, kur nemanīju nevienu dzīvu augu. Es gauži nopūtos, saprotot to, ka manas aizdomas bija pareizas. No nedzīvas lietas nevarēja manipulējot izveidot dzīvu. Tieši tāpēc man vajadzēja augu, kurš nebūtu izkaltis vai izpostīts. Kaut vienu zāles stiebriņu…

Tomēr man visapkārt pletās viena vienīga nedzīva vide.

Kas padarīja šo zemi par šādu? Kāpēc pilsētas robežās bija gan auglīga zeme, gan zaļa zāle, bet šeit viens vienīgs tukšums?

Es piecēlos kājās, vairākas reizes dziļi ieelpoju un izelpoju. Bija pienācis laiks turpināt ceļu dzīvības meklēšanā. Problēma bija tāda, ka tumsa straujiem soļiem tuvojās, aukstums pieņēmās spēkā, un tas viss manī iedvesa bailes par šo pirmo nakti ārpusē. Vēders iekurkstējās, tāpēc paātrināju gaitu.

Laiks ritēja uz priekšu, saule norietēja, atstādama mani biedējošā tumsā, kur pat mēness neiedrošinājās iespīdēt un vienīgās dzirdamās skaņas bija vēja šalkoņa gar nelielajiem pauguriem. Pašam to neapzinoties, es biju sarāvies, aukstumam pielavoties kā zaglim.

Apstājos, nekā neredzēdams jau pāris metru attālumā tumsas un nekā neesamības dēļ.

- Es vairs nevaru… - nomurmināju, apgriežoties ap riņķi cerībā ieraudzīt jel ko, kur patverties. Nekā… Vismaz neko šajā tumsā neredzēju; tā bija tumšāka kā es spēju atcerēties visā savas dzīves laikā. Vai tiešām vienīgā iespēja man bija patverties šepat? Es taču nosalšu!

Atmiņā pēkšņi pavīdēja aina, kur es paņēmu šķiltavas no Bresas. Tās vēl joprojām bija pie manis kabatā. Izvilku tās laukā un pieliku netālu no savas sejas.

- Lūdzu, kaut nostrādātu, - cerībā nočukstēju un nospiedu slēdzi. Man acu priekšā dancoja neliela, sarkana liesma. Vēl joprojām nepārliecināts, es pieliku brīvo roku pie liesmas un, izjutis tās dzēlīgo karstumu, atrāvu to atpakaļ. Ko lai es daru, lai nejustu karstumu? Dziļi ieelpoju un ilgi izpūtu elpu caur muti. Mēģināju vēlreiz, šoreiz koncentrējoties uz liesmas pārņemšanu savā plaukstā. Šoreiz, izjutis karstuma sajūtu, neatrāvu roku uzreiz, bet nedaudz nogaidīju un liku plaukstu tuvāk liesmai, tai pašā laikā mierīgi elpojot. Piepeši liesma vairs nelikās tik karsta, un, apgriezis plaukstu tā, lai virspuse vērtos uz debesīm, redzēju spožu, sarkanu uguni degam plaukstā. Iedomājoties un koncentrējoties uz to, lai liesma kļūtu lielāka, tā arī tā darīja.

Nokritu ceļos uz zemes un pieliku plaukstu ar degošo uguni pie zemes. Liesma pārgāja no manas plaukstas uz izkaltušo zemi un turpināja degt pat tad, ja tur nebija nekādas koksnes vai ogļu, vai jebkas cits, kas varētu degt. No uguns plūda patīkams siltums, un es apsēdos blakus tai.

Aizvēru acis un kādu laiku vienkārši gremdējos atmiņās par to, kas mani vairs nesagaidīs. Nogurums sāka ņemt virsroku, tāpēc apgūlos uz zemes. Nejutos droši, atrodoties šeit, tomēr atpūsties man vajadzēja. Manis radītā uguns nedaudz mierināja un sildīja gan no iekšienes, gan no ārienes. Noliekot galvu uz zemes, es jutu nelielo sakaltušo dubļu slāni zem mana galvas svara saplīstam. Vēros tumšajās debesīs, kur kā cerības devēji tiem, kas meklē gaismu, atradās naksnīgie debess spīdekļi – zvaigznes. Atkal aizvēru acis un centos domāt par to, kāda šodiena būtu bijusi, ja es nebūtu manipulētājs.

Bet… es biju manipulētājs…

Un pie šādas domas es iemigu sapņu pilnā miegā, kur es biju bērnunamā kopā ar Bresu, izbaudot kārtējo bezrūpīgo un garlaicīgo dienu.



***



- Lū… - čukstēja Bresa, vērdamies uz mani no tālienes. Gribēju atbildēt, bet kaut kas man to liedza. Gribēju iet uz priekšu, bet arī tas man tika liegts.

- Lū! – it kā čukstos Bresa iesaucās, skatoties uz mani ar šokētām acīm, un es iepletu acis, redzot, kā melna ēna uzrodas aiz viņas un aprij meiteni. Vēlējos kliegt, vēlējos skriet, palīdzēt un izglābt viņu, tomēr mēmi stāvēju uz vietas. Piepeši vēl asākā un skaļākā balsī atskanēja mans vārds, un es atvēru acis elsodams.

Sirds sitās kā negudra, tomēr centos nomierināt gan elsas, gan sirdsdarbību, veroties naksnīgajās debesīs. Viss bija kārtībā… Bresa nebija briesmās, neviens nesauca manu vārdu, neviens nebija līdzās. Es biju viens un pamests šajā bezgalīgajā tukšumā.

Bet tad… kaut kas notvēra manu uzmanību.

Sākumā likās, ka tās būtu vēja gaudas vai no manis paša izdvests troksnis, bet tas pēc neilga mirkļa atkal atskanēja, bet es biju pilnīgi sastindzis bailēs un nedrošībā. Nejutis vēja pieskārienus uz ādas, sapratu, ka kaut kas nav lāgā. Vairs nelikās, ka es būtu viens. Un tas mani biedēja vēl vairāk kā pamestība un vientulība.

Es pielecu kājās un, neiziedams no uguns mestās gaismas, virzījos uz riņķi, uzmanīgi vērojot tumsu.

- Kas tur ir?! – es iesaucos, un mana balss aizlūza iesaucoties. Kā atbilde atskanēja vēja šalkoņa un kluss rūciens. Saspringu un skatījos tumsā, cenšoties ieraudzīt rūciena īpašnieku. Klusi cerēju, ka tas man paies garām, neinteresējoties par mani.

Atskanēja pieklusināti, tomēr smagi soļi samērā netālu no manis. Raudzījos tumsā, un gandrīz atkritu atpakaļ, redzēdams milzīga lāča lieluma ēnu nākam manā virzienā. Vēl viens solis tuvāk man. Ar katru tā sperto soli, sāku redzēt zvēru labāk. Spalva uz ķermeņa tam bija sacēlusies un gara, priekšējās ķepas atgādināja suņa vai drīzāk vilka ķepas. Tā baisajā purnā bija redzamas līdzības ar vilku. Atņirgtie zobi un rūcieni, kas skanēja no viņa rīkles, bija līdz nāvei biedējoši. Tā dīvaini asins sarkanās acis vērās tieši man virsū. Ar katru soli, ko tas spēra, es redzēju arvien labāk tā masīvo ķermeni un baiso stāju.

Lēniem soļiem kāpos atpakaļ. Klusībā pie sevis lūdzos, lai tas mani atstāj, lai neuzbrūk, lai neinteresējas. Bet ko gan es te centos apmuļķot? Tas zvērs uzbruks. Viņš, pirmkārt, ir plēsīgs, otrkārt, visapkārt nebija nekā cita ēdama, treškārt, tas jau tuvojās man ar atņirgtiem zobiem un sabozušos kažoku. Zvērs, ienācis uguns sniegtajā apgaismojumā, skaļi ierēcās un parādīja savu baiso rīkli. Es, pie visām miesām trīcēdams, kāpos atpakaļ.

- Nu, nu, - manai balsij trīcot, murmināju un spēru vēl pāris soļus atpakaļ. Zvērs rūkdams tuvojās man, un, redzēdams, ka es cenšos tikt prom no viņa, tas uzsāka skrējienu manā virzienā. Likās, ka laiks ir sastindzis un mans ķermenis arī. Es redzēju, kā tā milzīgās ķepas atsitas pret zemi un atkal atsperas, jutu zemes vibrāciju zem tā milzīgā svara. Spēju vienīgi noskatīties, kā viņš ar pakaļējām atsperas un, niknu rūkdams un izstiepdams savas ķetnas pret mani, tuvojas man lielā ātrumā.

Nākošais, ko sajutu, bija tas, kā es ar lielu spēku atsitos pret zemi, un lielais zvērs, uzlicis vienu no savām masīvajām, smagajām priekšķepām uz mana kreisā pleca, nikni norūcas tik tuvu manai sejai, ka es pat jutu tā smirdošo elpu un izelpotā gaisa siltumu un mitrumu.

Vai nu es miršu, nesagaidījis pat savu pirmo saullēktu ārpasaulē?

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 9

0/2000
nevis mans pirmais saullēkts ārpus pilsētas bet saulriets
 0  1 atbildēt