local-stats-pixel

Izraidītā saullēkts -3-5

 123  0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lu-stasts-2-/741964">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lu-stasts-2-/741964

-3-


- Ko?! – es šokēti iesaucos un pielecu kājās, dzirdot viņas priekšlikumu.
- Lūdzu, apsēdies! – viņa stingri, taču mierīgi noteica, liekot man sastingt. Es negribīgi paklausīju viņai. – Lū, saproti, ka bērnunams nav bagāta iestāde. Mēs priecājamies par katru mazumiņu, ko varam iegūt. Un Tresa vecāki nomira pirms diviem gadiem, taču viņam ir vēl citi radinieki, kuri vienkārši negribēja uzņemties atbildību. Viņi mums maksā naudu par to, ka rūpējamies par Tresu, kam pēc visiem likumiem būtu jādzīvo ar viņiem…
- Un kā tas attaisno viņa izdarības sakarībā ar Bresu? – pārtraucu viņu, cieši vērojot viņu un blenžot viņas acīs. Šķita, viņai kļuva neērti no mana skatiena.
- Ja mēs viņam liktu justies slikti un ja viņa radinieki to uzzinātu, mēs pelnītu mazāk naudu, - mierīgi paskaidroja vadītāja, taču es nebiju nomierināms. Tas bija nepiedodami! Kā izlepis duraks varēja tikt attaisnots par miesas bojājumu nodarīšanu? Un es taču nezinu, ko vēl viņš mēģināja nodarīt Bresai, taču domas vien par to pašu, ko es zināju, lika man vārīties dusmās. Sirdsdarbība bija paātrināta, prātā domas auļoja vienīgi gar to, kā gribu iesist stulbajai vadītājai par šādu zemisku rīcību, attaisnojot viņa noziegumus naudas dēļ, un tad tikties aci pret aci ar to muļķi, kurš uzdrošinājās viņai piedurt kaut pirkstiņu.
Es pielecu kājās, un šoreiz, lai ko viņa man teiktu, es nenomierināšos, es neatstāšu to tā, es neļaušu netaisnībai iedzīvoties šeit un darīt visu, ko tā vēlas.
- Lū, ja tu saprati visu un vairs nav jautājumi, vari doties. Pēc pusstundas visiem jābūt istabiņās. Ja vēlies, parunāšu ar Bresu, lai viņa pavada šo laiku ar tevi.
Viņas vārdi gāja pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Es dzirdēju, taču neieklausījos, lai saprastu tos, jo zināju, ka nomierināt tas mani nespēs. Pagriezis muguru, spēru steidzīgus soļus uz izeju. Ar rāvienu atrāvu durvis vaļā un aizcirtu aiz sevis.
Mans skatiens bija nedaudz novērsts no apkārtesošā. Es vēroju grīdu, pa kuru taisījos doties pie Tresa un sadot viņam.
Gaišie mati krita priekšā acīm, taču es tam nepievērsu uzmanību. Tas nebūt nebija tas, par ko man būtu jāsatraucas.
Varu iedomāties, ka daži puiši un pāris meitenes, kas man pagāja garām nedaudz sabijās no mana izskata, jo mans ķermenis bija sasprindzis, manas kustības likās asas un draudīgas, lai gan es tikai gāju uz priekšu. Es devos tālāk ar skaidru mērķi, kuru gribēju panākt.
Atrados pie piektās istabiņas durvīm. Vēl brīdi tās vēroju, taču tad paspiedu rokturi, pavērdams durvju spraugu.
- … bet mazas gan viņai krū… - Tress runāja ar savu istabas biedru, taču, sajutis vai vienkārši izdzirdējis manu klātbūtni, viņš apklusa. Es spēru pāris soļus telpā un cieši vēroju viņu. Puisis izskatījās nedaudz izbiedēts no manis, taču pēc brīža viņa izbrīnītās acis atkal kļuva tādas pašas kā vienmēr, uz viņa sejas uzplauka tizls smīns. – Vai tad neesi dzirdējis par klauvēšanu? – viņš ņirgādamies nosmēja. Mana seja neizmainījās kaut drusciņ, dzirdot viņa teikto.
- Kā tu uzdrošinājies? – es norūcu un, sažņaudzis plaukstas dūrēs, metos tam idiotam virsū. Paspēju iesist vairākas reizes viņam pa seju, kad viņš sāka dot prettriecienu, stipri iedauzot man pa žokli, taču nelikās, ka sāpes mani apturētu. Turklāt es tās nemaz neizjutu tik spēji kā vajadzētu.
Piepeši sajutu stipru belzienu pa plecu; viņa istabas biedrs bija iejaucies. Es grūdiena rezultātā atkāpos pāris soļus un palūkojos uz Tresa apsārtušo ģīmi. Zināju, ka pašam nav labāk, taču mani priecēja redzēt to, ka viņam sāpēja.
- Ko tu te uzradies? – Tresa istabas biedrs nikni sacīja.
- Kāpēc tu aizstāvi tādu kropli kā Tresu? – es viņam atcirtu, nenovērsdams skatienu no sava vienīgā mērķa. Vaininieks kā mēma zivs klusēja, iespējams, negribēdams mani sadusmot vēl vairāk.
Es negaidīju nedz viņa atbildi, nedz kāda kustību; atkal triecos virsū Tresam. Pārsteigdams viņu, nogāzu no kājām to pamuļķi un uzklupu viņam virsū. Es situ savu dūri viņa sejā, un viņš iekunkstējās. Tresa draugs mani norāva no viņa un nostājās viņam priekšā. Pēkšņi puiša celis ietriecās manā sejā, un es atkritu atpakaļ. Jutu siltās asinis notekam gar manu ādu. Nākamais, ko sajutu, bija viņa kāju ietriecamies manā vēderā. Izjutu asas sāpes un iekaucos.
- Varbūt vēl gribi, idiot? – jauneklis norūca, un tad viņa pazole ietriecās manā sejā, stipri noberžot un sasitot manu seju.
- Kas te notiek?! – manas ausis sadzirdēja skaļu un bargu saucienu. Puisi nogrūda no manis tālāk, mani pierāva kājās, it kā es būtu kaut kāda lelle, taču pats piecelties nebūtu spējis; mana galva griezās un vēders drausmīgi sāpēja. Uzraugs piegāja pie Tresa un palīdzēja arī viņam piecelties. Es apjucis skatījos uz Tresa uzpampušo seju, uz uzraugu un uz puisi, kurš tikko bija sadauzījis manu seju.
- Neviens no jums neskaidrosies man, - uzraugs noteica, raudams Tresu un viņa draugu uz durvju izeju. Tad viņš, atlaidis abus jaunekļus, apstājās pie manis un pagrūda uz izejas pusi. – Dodieties pie vadītājas! – viņš skaļi nokomandēja un vēroja mūs no aizmugures, kamēr Tress spēra pirmos soļus ārpus telpas.
Manas dusmas nebija rimušās, taču es vairs nespēju pacīnīties, it īpaši tad, kad Tresa istabas biedrs bija kopā ar viņu. Es nebiju dzimis nekāds cīnītājs, es nemācēju, un mans ķermenis nebija no tiem stiprākajiem, salīdzinot ar citiem mana vecuma puišiem.
Mēs gājām un nonācām pie tām pašām durvīm, no kurām es turp biju aizsteidzies, taču šoreiz šīs durvis mani biedēja vēl vairāk kā iepriekš. Kamēr gājām, galva nedaudz bija atžirgusi, taču tāpat jutu spēriena pēdas; deguns vēl joprojām asiņoja, pilot arī uz grīdas un manām drēbēm. Acs sūrstēja, tāpēc nospriedu, ka vēlāk tā būs zila.
- Kas šeit notika?! – šausmās iesaucās vadītāja, kad uzrauga vadībā iegājām viņas kabinetā. Sievietes seja likās tiešām izbrīnīta un šokēta.
- Šie trīs sakāvās. Vairāk nezinu, - uzraugs atbildēja vadītājai un pēc īsa klusuma brīža, nomurminājis, ka jādodas atpakaļ, viņš izgāja no telpas, atstādams mūs četratā.
- Kas notika? – vadītāja prasīja stingrā balsī, liekot mums visiem bailēs noraustīties.
- Viņš ienāca mūsu istabiņā un vienkārši sāka uzbrukt Tresam, - viņa istabas biedrs runāja. Pamazām sāku atcerēties viņa vārdu. Ja nemaldījos, tas sākās ar R burtu, taču tas nebija svarīgi tagad. – Es viņu apturēju un pāris reizes pārmācīju, - piebilda puisis, paraustīdams plecus.
- Labi, Rell, tagad es arī gribu dzirdēt abus pārējos.
- Bija tā, kā viņš teica, - Tress klusi piebilda, cenšoties neskatīties uz mani, taču es nepārstāju blenzt viņa virzienā ar naidīgu skatienu. Gribēju, lai viņš zina, ka tas nebija viss, ko gribēju viņam nodarīt.
- Labi… Un tu, Lū? Kā tu izskaidrosi notikušo?
- Tu labi zini, - naidīgi atbildēju, ieskatoties tieši viņas acīs.
- Kā tu runā?! – viņa iesaucās, it kā būtu izdarījis ārprātīgu noziegumu.
- Tress aiztika Bresu. Viss, ko es izdarīju, bija nedaudz parādīju, ar ko viņam tagad būs darīšanas. Rellam tur nebija jābūt iesaistītam.
- Kādu Bresu?! – Tress iesaucās, it kā nesaprastu, par ko es runāju.
- Tu zini, - es atcirtu, skatīdamies viņam sejā. – Es labi redzēju, kā tu pagāji man garām no meiteņu istabu puses. Kā tu izskaidrosi to, ka viņa raudāja? Kā tu izskaidrosi viņas zilumus uz rokām, kuri, cik esmu manījis, nav pirmo reizi?
- Kā lai es zinu?! – viņš kliedza. – Varbūt pats vien to visu izdarīji un tagad vaino mani!
- Tu zini, ka tā nav!
- Puiši, mierā! – mūs abus pārkliedza vadītājas skaļā balss. Viņa izskatījās nokaitināta un dusmīga. Izdzirdot viņas balsi, mēs abi apklusām. – Saprotu, ka starp jums ir domstarpības, taču, lūdzu, nokārtojiet tās mierīgā ceļā. Jums visiem trim būs sods, taču to izrunāsim rīt. Tagad katrs dodieties uz SAVU istabiņu. Lai es jūs šovakar vairs neredzētu! – viņa noskaldīja. Es būtu varējis vārīties vēl un strīdēties ar Tresu un pašu vadītāju, taču tam neredzēju pašlaik jēgu. Viņš no manis norausies drīz vien… Drīz vien…


***


Mēs kā parasti pavadījām pusi no nākošās dienas mācoties. Bija grūti koncentrēties. Nesapratu, vai galvas sāpju dēļ vai manu domu dēļ. Tās vijās ap Bresu un Tresu. No rīta nebiju manījis Bresu brokastīs, taču, iespējams, viņa vienkārši sēdēja pie cita galda. Toties redzēju Tresa sasisto ģīmi un priecājos par to, ka viņa glītais purns nu bija uzpampis un zils. Viņš bija pelnījis vēl vairāk. Zināju, ka arī mana seja bija sasista. Viena acs izskatījās normāli, ap otru bija liels, zils pleķis. Uz vaiga bija nobrāzta, apsārtusi āda. Deguns sāpēja, kad tam pieskāros, taču nekas lauzts nebija. Tikai sasists. Zināju, ka arī Tress nosmīnēja, redzēdams manu aci, taču mani viņš neuztrauca. Ja tur nebūtu bijis Rells, tad vienīgais, tikai ar vēl lielākiem zilumiem būtu bijis Tress.
Bija pienācis pusdienlaiks. Mums bija stunda brīva, lai paēstu un atpūstos. Es nesteidzīgi devos pie ierastā galda, cerēdams tur arī ieraudzīt Bresu. Vēlējos ar viņu aprunāties. Gribēju zināt, kā meitene jūtas un vai viss ir kārtībā.
Es apsēdos pie galda, kur ēdiena porcijas bija jau uzklātas. Galdi vēl bija pustukši, jo ne visi bija sanākuši. Es uzliku elkoni uz galda un atbalstīju galvu pret roku. Vēl pagaidīju pāris minūtes, vērodams, kā arvien vairāk cilvēku ierodas šeit. Piepeši no mugurpuses sajutu maigu pieskārienu plecam. Es pagriezu galvu un atviegloti pasmaidīju, redzot Bresu. Viņa neko neteica, taču vērās manā sadauzītajā sejā ar skumjām acīm.
- Es tevi gribēju satikt, - es teicu viņai un pabīdījos sāņus, lai atļautu viņai apsēsties man blakus. Viņa nedroši pārkāpa pāri solam un apsēdās man blakus.
- Paklau, - viņa beidzot ierunājās, taču centās neskatīties uz mani, - piedod par vakardienu.
- Kāpēc tu man lūdz atvainošanos? – jautāju un sāku ēst pusdienas. – Tev nav par ko atvainoties, - ar pilnu muti atteicu. Viņa uzmeta man īsu, satrauktu skatienu un atkal novērsās.
- Tu sakāvies manis dēļ, - viņa nočukstēja un nedaudz paknibināja savu ēdiena porciju.
- Es sakāvos tāpēc, ka viņš bija to pelnījis, - atteicu. – Nebēdā, es tevi turpmāk pasargāšu no viņa. – Viņa uz brīdi iešņukstējās un tad apklusa. Es pagriezu galvu un apjucis vēroju meiteni un asaras, kas bira pār viņas vaigiem. Viņa paņēma pirmo ēdiena gabalu mutē un centās ignorēt asaras. Dzirdēju, ka citi sāk sačukstēties, kad ieraudzīja viņu raudam. – Bresa… - es nomurmināju un nopūtos. – Es pēc pusdienām dodos pie vadītājas, taču pēc tam esmu brīvs līdz atsākas mācības. Vai varēsim aprunāties?
Viņa ievilka dziļu elpu, ar rokām noslaucīja slapjos vaigus un klusēdama pamāja ar galvu.
- Paldies, - nomurmināju un turpināju ēst. Man pēc pāris minūtēm jau bija jāatrodas pie vadītājas un jāsaņem sods par vakardienas uzvedību. Lai kāds sods arī būtu, es zināju, ka sadot Tresam pa seju bija tā vērts.
- Labi, es tagad došos. Gaidi mani augšā. Ja neuzrodos drīzumā, tad vari droši iet uz mācībām. Labi, Bresa? – es teicu, un viņa mēmi pamāja.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000
❤❤❤❤❤
 2  0 atbildēt
Man ļoti, ļoti patīk! Un it kā nevienu kļūdu nemanīju. emotion
 0  0 atbildēt