local-stats-pixel

Izraidītā saullēkts -16-4

 114  0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izraidita-Saullekts-15-/751836">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izraidita-Saullekts-15-/751836

-16-

Maigi sakot, nebija patīkami izjust vēmekļus uz savas ādas un saost to smaku tik tuvu. Sjū neizvēma daudz. Nebija nemaz nekā daudz, ko viņa varētu izvemt, un tas mani uztrauca vēl vairāk. Viņai jau tā bija par maz šķidruma, par maz barības vielu, bet vēl viņa paspēja izvemties. Viņa bija steidzami jānogādā drošībā, kur meitene varētu vismaz izdzert pietiekami daudz ūdens.

- Piedod, - klusi un neveikli Sjū atteica un pavirzījās nostāk no manis.

- Tev nebūs pagadījusies lupata, ar ko varētu noslaucīt, vai ne? – kā neizdevušos joku sacīju un izspiedu smaidu sejā. Meitene izskatījās apjukusi. Daudz nedomādams, es ar roku aši notraucu nost vēmekļus no sevis un noslaucīju roku jau tā netīrajās un putekļainajās biksēs.

- Lū… - čukstus izskanēja mans vārds, un es smaidīdams ieskatījos meitenes sejā. Mēģināju noturēt labu noskaņojumu, par spīti lielajam satraukumam iekšēji.

- Mums būtu jādodas ceļā, pirms tu atslēdzies, - es sacīju un pasniedzu Sjū tīro roku jeb vienkārši to, kura nebija sasveicinājusies ar vēmekļiem. Trīcošām rokām viņa to satvēra un lēni cēlās kājās, meklējot atbalstu pie manis. Es viņu uzrāvu uz kājām, un abi kopā sākām iet uz pakalna pusi. Tas nebija tālu, vien pāris minūtes mūsu ierastajā iešanas ritmā, tomēr tagad tas varēja aizņemt aptuveni piecpadsmit minūtes, lai tiktu tā virsotnē.

Mēs jau gājām pa nedaudz stāvāko zemieni, kas veda uz pakalna virsotni. Bija vēl nedaudz, līdz mēs būtu kalna virsotnē un pavērtos uz to, kas notiek nedaudz zemāk uz priekšu. Bet tad Sjū izrāva savu plaukstu no mana tvēriena un sāka skriet.

- Sjū! – es iesaucos, bet viņa neapstājās. Nedaudz apjucis par notiekošo, es noskatījos uz to, kā viņa steidzās uz priekšu. Piepeši viņa apstājās un sajūsmas pilnām acīm paraudzījos uz mani.

- Tepat vien ir! – viņa iesaucās un pamāja, lai es pasteidzos. Es paātrināju gaitu un sastingu uz vietas kā zemē iemiets. Vai Sjū tiešām kļuvusi tik neuzmanīga, ka ieraudzīja TIKAI tavernu, kas atrodas vēl kādu gabaliņu uz priekšu, bet nepamanīja brūno, vilkveidīgo zvēru, kurš lēniem soļiem tuvojās mums tuvāk?

- Sjū! – es iesaucos brīdī, kad zvērs, ieraudzījis arī mani, sāka skriet mūsu virzienā. Viņš nebija necik tālu, tikai otrpus pakalnam nedaudz zemāk, kā mēs paši.

- Lū? – Sjū apjukusi vērās manī, nemaz neapzinoties, ka vien pāris metru attālumā ir zvērs. Piepeši sirds sāka pukstēt straujāk, laiks bija apstājies, un es rīkojos, instinktu dzīts.

Es pieskrēju pie Sjū, uzgrūdos viņai virsū, liekot meitenei nokrist un pavirzīties sāņus. Iespējams, es atbrīvoju Sjū no zvēra uzbrukuma, taču tas nemainīja faktu, ka tas uztriecās virsū man ar visu savu masīvo ķermeni. Zvērs mani notrieca no kājām, noslidināja vairākus metrus lejā pa kalnu un skaļi, draudīgi ierēcās.

Ar acs kaktiņu redzēju, ka Sjū, izbijusies un sarāvusies maza, maza, skatās uz mums ieplestām acīm.

Es nepaspēju kārtīgi atgūties un piecelties kājās, kad zvērs ņurdēdams iekodās manā kājā. Pār manām lūpām izlauzās sāpju pilns kliedziens, un acīs sakāpa asaras. Zvērs uz skaļo troksni reaģēja ielaižot savus zobus arvien dziļāk manā miesā un nedaudz purinot uz sāniem. Vienīgais, ko paspēju nodomāt, bija vārds „Nē!”, kad manas rokas jau aizskāra zemi un strauji pavirzījās uz augšu, liekot diviem zemes stabiem izlekt no zemes un ietriekties zvēra krūtīs. Tas ierēcās un atlaida manu kāju. Nedomājot par sāpēm, pielecu kājās un, nedaudz pieliecoties un ar pirkstu galiem aizskarot zemi, triecu rokas zvēra virzienā. Atkal no zemes izleca divi gari zemes stabi, tomēr šo gali bija asi. Tie vienā mirklī iedūrās zvērā, tomēr nenonāvēja to. Tikai ievainoja tā ķepu un aizskāra tā biezo ādu.

Jutu, kā no apakšstilba tek silts šķidrums, kā sāpes zogas manā prātā un liek domāt vienīgi par tām.

Man nepatika domāt par šī radījuma piebeigšanu, tomēr šādā situācijā citas izejas nebija.

Sāpju, noguruma, slāpju un izsalkuma dēļ es jutu, ka es neko daudz nespēju. Ja par daudz manipulētu ar zemi, tad man vairs nebūtu spēka pašam aiziet līdz tavernai. Man bija jāuzvar zvērs ar vienu sitienu, tomēr man līdz šim nebija bijis īstu kauju ar zvēriem. Ja zvērs gadījās ceļā, Sjū ātri vien ar to tika galā, bet šeit man bija jātiek galā ar viņu paša spēkiem, kuru man diemžēl nebija daudz.

Elsodams un sastindzis skatījos uz zvēra nākošajām darbībām. Tas atieza zobus un skaļi ierēcās. Tas spēra soli uz mani pusi, bet tad iesmilkstējies atkāpās. Viņa brūnais kažoks uz kājas bija iekrāsojies tumši sarkans. Pacēlis ievainoto ķepu gaisā, tas metās skrējienā man virsū, un es uzsitu ar kāju pa zemi, liekot zemei zem zvēra kājām norībēt.

Pēkšņi zvērs nokrita uz zemes beigts. Apjucis atkāpos un izbrīnīts vēroju zvēru. Pēc kāda laika attapos, ka tas nebiju es, kurš viņu bija piebeidzis. Tā nebija manas manipulēšanas vaina.

- Ko tu tur tik ilgi kavējies?! – Sjū piepeši iesaucās, viņas balsij kļūstot arvien klusākai. Meitene stāvēja, pavērsusies pret mani, taču viņas augums bija sarucis. Smagi elsodama, viņa sabruka uz zemes, nokrītot uz ceļiem.

Viņa vienā acumirklī bija pieveikusi zvēru. Es to pat nebiju pamanījis, kurā brīdī viņa attapās, ka te ir zvērs, ka es nespēju ar to tik viegli tikt galā. Un te pēkšņi viņa zibenīgā ātrumā to nogalināja.

- Mums ir jākustas… - klusā balsī Sjū ierunājās, tomēr nešķita, ka viņa runātu ar mani.

Nopūtos un klibodams devos pie Sjū. Katrs solis izraisīja lielas sāpes, tomēr es to pacietu, mierinot sevi ar domu, ka jau pēc neilga laika mēs būsim drošībā. Pa ceļam uzmetu aci zvēram. Tā kažoks krūtīs bija iekrāsojies asiņu sarkanā krāsā.

- Celies, mums jāiet, Sjū, - uzrunāju meiteni, tikai uz mirkli pievēršot viņas uzmanību. Uzreiz pēc īsa skatiena viņas galva nolaidās, pašķiebās uz sāniem un pār meitenes lūpām izlauzās neskaidrs ņurdiens. – Sjū! – Viņa pacēla galvu un ieskatījās manās acīs.

Neko vairs neteikdams, es viņu uzrāvu uz kājām un, cieši turēdams meitenes roku, sāku iet uz tavernas pusi.

Jutu asinis plūstam pa manu kāju, slapjos bikšu galus un ārprātīgās sāpes. Jutu, kā mana kāja pulsē, un šī doma mani biedēja. Centos atbalstīties uz ievainotās kājas pēc iespējas īsāk, tāpēc mani soļi bija īsi, aprauti un nepatīkami. Ejot lejā no pakalna, kāja sāpīgi smeldza sasprindzinšānas dēļ. Ar visiem spēkiem centos turpināt iet uz priekšu, apvaldot sāpju asaras. Sjū klusēja un nāca līdzi.

Karstums, slāpes, izsalkums un nogurums vairs nelikās kā trakākās lietas iešanā. Tās bija sāpes, kuras liedza mums kustēties pietiekami ātri. Tās iezagās manā prātā, ikviens aizskartais nervs sūtīja ziņas, ka nav labi. Tomēr es turpināju iet uz priekšu. Mierināju sevi ar domu, ka taverna ir jau ļoti tuvu.

- Aiziet, Sjū, - es nomurmināju, uzmetot īsu skatienu meitenei. Viņa izskatījās galīgi nogurusi un bezpalīdzīga. Ja nebūtu es, kurš visu laiku viņu vilktu uz priekšu, meitene nepaietu ne soli. – Tepat vien ir! Tuvāk, kā tu biji teikusi, - mēģināju uzmundrināt gan viņu, gan sevi. Lieki teikt, tas neizdevās.

Asins nepārtrauca tecēt. Jutu, kā tās mērcē manas bikses arvien vairāk un vairāk, iesūcas manā nodilušajā kurpē un atstāj uz zemes aiz manis asins traipus. Katrs solis prasīja lielu piepūli. Drīz vien manu ķermeni sāka pārņemt drebuļi. Par spīti karstajai saulei, mans ķermenis sāka dzist. Vēl bija palicis pavisam maz. Vien minūtes gājiens līdz tavernas slieksniem.

Tā bija brūna koka mājiņa ar diviem stāviem. Tās sienas izskatījās nesen krāsotas un svaigas. Virs durvīm atradās dēlis ar izgrebtiem un iekrāsotiem burtiem „TAVERNA”. Blakus mājai atradās aka, bet aiz pašas ēkas manīju dārzu ar zaļiem augiem, lieliem kokiem un tukšu aploku, pie kā bija kūtij līdzīga būve.

Es dziļi ieelpoju gaisu un spēru atlikušos soļus līdz ēkai. Atskanēja būkšķis, un es apstājos. Sjū tvēriens ap manu plaukstu bija zudis. Atskatījies redzēju meiteni bezspēkā uz zemes. Brūnās acis vēl bija vaļā, bet lēni taisījās ciet.

- Sjū, - es izdvesu un pieliecos pie viņas, cenšoties uzraut kājās, bet viņa necēlās.

- Es vairs nevaru… - pār meitenes lūpām izskanēja čuksts, un es nokritu ceļos pie viņas.

- Lūdzu, Sjū, - murmināju, raustot viņas rokas, mudinot viņu celties. Bet tas nedarbojās. – Sjū… Pacel galvu, redzi, taverna ir ļoti, ļoti tuvu! – jautrā balsī teicu, apspiežot skumju, sāpju un noguruma noskaņu. – Es kādu pasaukšu, Sjū, - pieliecies iečukstēju meitenes ausī, nedaudz aizskarot viņas ādu ar lūpām. Bija jāpiespiežas, lai nenogāztos tāpat kā viņa, lai pieceltos un turpinātu nu jau īso ceļu līdz tavernai. No visas sirds cerēju, ka tur būs kāds, kurš palīdzēs. Ka nenāksies vilties par cilvēku atsaucību, ka viņi gribēs mums palīdzēt, uzreiz neprasot, kas viņiem par to būs.

Šīs cerības mudināja mani celties un iet. Tik tālu ceļu mēs nogājām, ka es netaisījos pieļaut to, ka mēs abi varētu nomirt tik tuvu mūsu mērķim. Bija jābūt kaut kam, kas mūs abus izglābs no šīs situācijas tāpat, kā tas bija toreiz, kad es nonācu pie zālāja un kokiem. Ja tur nebūtu bijusi Sjū, manis vairs nebūtu. Ja nebūtu šīs tavernas, manas cerības būtu zudušas; ja tur nebūs kāds, kurš palīdzēs, mēs būsim pagalam.

Es vēl nebiju nokļuvis līdz durvīm, bija palikuši vien daži metri, bet tās atvērās. Pa tām izskrēja divi puiši, kuru sejas neredzēju. Viņi paskrēja man garām, un es vienīgi paspēju pagriezt galvu viņu virzienā, kad bezspēkā nokritu uz zemes. Viegliem soļiem kāds piegāja tieši pie manis, bet vairāk es nespēju noteikt.

Melna tumsa iestājās manā acu priekšā un tumsas maigums ieaijāja mani miegā.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

Kad nākamā? emotion

 0  0 atbildēt
Kad būs nākamā???
 0  0 atbildēt