-Labi pastrādāts!-Lizija bija priecīga.
-Jā, beidzot novācām tos nūģus no ceļa!-Deivs arī bija gandarīts par paveikto.-Paklau, tev nav bail, ka es kādreiz tevi novācu?-
-Nē, tu to nekad nedarītu, vai ne?-Lizija sāka šaubīties.
-Nezinu, tu taču pati zini manu raksturu.-
-Njā.-Lizija bija nobijusies.
-Nē, šodienai slepkavību pietiks, varbūt rīt es tevi varētu novākt, bet šodien nē.-
Lizija jau to iedomājās, kā viņa stāv un Deivs paceļ ieroci, izšauj un lode kā palēlinātā filmā tuvojām sievietei, pēc tam cauršaujot viņas sirdi.
-AAAAAAAAAAAAAAAAAAA!-Lizija iekliedzās.
-Kas tur ir?-Deivs paskatījās atpakaļ un ieraudzīja tur detektīvu Tomsonu ar ieroci rokās.
Tomsons nomērķējaun gribēja izšaut, taču tad iejaucās Alberto un iesita detektīvam ar steku pa galvu, Tomsons nokrita.
-Beidzot, beidzot esmu to paveicis likumīgā veidā, būdams mironis, beidzot tiku vaļā no tā ērma, bet tagad man būs jāslapstās.-Alberto priecājās un bēdājās.
-Tu tagad dzīvosi pie mums.-Teica Deivs.
-Tiešām?-Alberto bija pārsteigts.
-Paklau, kā Tomsons te iekļuva?-Deivs prasīja.
-Kad tu šāvi uz Tomsonu, viņs tēloja, ka nomira, patiesībā viņam bija bruņuveste.-Alberto skaidroja.
-Tagad viņš jāaizvāc pavisam!-Deivs teica.
Tad sarunā iejaucās Vilks.-Ļauj man, es tikšu vaļā no Tomsona.-
-Lai nekas nenoietu greizi, citādi, nu tu jau zini kas notiks.-Ērglis smīkņāja.
Patriks aizvilka Tomsonu uz mašīnu un aizbrauca.
-Tagad ierādīsim tev guļvietu!-Lizija rūpējās par nu jau izbijušo policistu.-Iesim.
Lizija un policists devās dziļākajās telpās, bet Deivs palika stāvam un tad atskanēja šāviens.
-Kas tev notika?-Lizija ieskrēja istabā.
-Man? Nekas, tikai sašāvu tavas mātes vāzi.-Deivs atbildēja pavisam vēsi.
-Ko tu izdarīji?-Lizija tiešām bija šokā.-Tā bija vienīgā atmiņa par māti.
-Nu tagad vairs nav!-Deivs bija cietsirdīgs.
-Zini, es no tevis šķiros, man apnikuši tās slepkavošanas un iebiedēšanas, arī to, kā tu visu laiku sašauj mātes dāvanas un šodien tā bija pēdējā.-
-Tu, kaut kur iesi?-Deivs bija mierīgs.
-Jā, es šķiros.-
-Mēs nemaz neesam precējušies.-Deivs tikpat mierīgi atbildēja.
-Tā tu vēl runāsi? Es aizeju.-Lizija nikni teica.
-Ej, tikai nenožēlo.-
Lizijai sametās šķērmi ap dūšu.-Lai es nožēlotu?-Viņa mēģināja notēlot dusmas.
Lizija devās izejas virzienā un tad sekoja tas par ko Lizija baidījās, viņu sašāva.
-Ko tu izdarīji, idiot?-
-Es to vairs nevarēju izturēt, visu laiku viņa kvankšķ!-
-Es tevi nošaušu, pats, vai arī nožņaugšu.-
-Tev drosmes nepietiks, draugu žņaugt, es tev devu iespēju dzīvot.-
