***
Visa tā grāmatu padarīšana man jau sen ir uzsēdusies uz pleciem, bet nekad iepriekš es nebiju par to domājis kā par vēlmi izteikties šajā sakarā. Arī patlaban es neesmu diži iedvesmots stāstīt par grāmatām, kuras lasu vai esmu izlasījis, jo tās nekad nav tikai dažas grāmatas, ko tanī brīdī lasu, bet vesels lērums grāmatu, kuras velku sev līdzi mēnešiem ilgi, dažkārt pat gadiem. Es lasu pēc noskaņojuma. Dažkārt stundas laikā palasu pat četras piecas grāmatas, lai tikai aizceļotu laikā un nebūtu tur, kur tanī brīdī esmu.
Tā kā grāmatas es iegādājos visai bieži, pat pārlieku bieži, tad katra tāda iepirkšanās reize beidzas ar ieskatu jauniegūtajā grāmatā vai vairākās. Nereti tad arī šo grāmatu izvēlos par savu nākamo lasāmvielu, bet biežāk tā paliek iesākta un gaida savu kārtu līdzās citām agrāk iegādātām. Šogad esmu apņēmies mazināt to lielo sarakstu, kas man ir iesākts lasīt, bet vienmēr nāk klāt vēl kaut kas un es muļļājos tik uz vietas. Nepieklājīgi būs teikt, cik grāmatas uz doto brīdi lasu, tāpēc parunāšu par tām, kuras nu jau esmu pievārējis.
Šo gadu es sāku ar apņemšanos izlasīt 52 grāmatas. Daži tūlīt pat jautāja, kāpēc tieši 52 un ne 50 vai kaut kā tā, bet tas bija tikai tāpēc, ka tieši tik daudz nedēļu ir vienam gadam. Atklāšu, ka nu jau sen kā esmu pārkāpis šo 52 grāmatu slieksni un ceru līdz gada beigām piebeigt visas 100, lai nākamajā gadā man būtu atkārtots prieks tiekties izlasīt tikpat daudz grāmatu un cerēt uz vēl lielākiem panākumiem. Es gan esmu gana slinks lasītājs un arīdzan ne pārāk ātrs. Bet līdz gada beigām vēl nedaudz jāpaciešas, tāpēc īsumā varu pastāstīt par tām grāmatām, kuras jau esmu piebeidzis. Un šis stāsts sākas ar Jāni Jaunsudrabiņu, kura kopotos rakstus biju dabūjis iepriekšējā gada rudenī un pārvedis mājās no Rīgas. Tikai pavasarī es ieguvu īpašumā savu personīgo dzīvokli un tas tagad ir mans harēms, manu daudzo grāmatu mājvieta. Tie bija divi jaunības stāsti, kamēr pārējos turpināšu lasīt drīz pēc tam, kad būšu piebeidzis kaut daļu no tā, ko tagad lasu.
Pēc tam, kad biju ieracies Žana Pola Sartra „Nelabumā”, es atradu arī viņa „Sienu” un tūlīt pat izlasīju. Ar „pašu Nelabumu” gan vēl cīnījos un gada iesākumu pavadīju šīs lieliskās grāmatas pavadībā. Biju sajūsmā par to un šo grāmatu noteikti varu likt labāko grāmatu sarakstā. Drīz dabūšu arī viņa autobiogrāfisko grāmatu „Vārdi”, bet vēl ne, jo šī grāmata pie manis ceļos no pašas Vācijas. No turienes ir atceļojušas daudzas manas grāmatas. Vienu no tām es aizvakar piebeidzu. Biju to mocījis jau kopš februāra. Tā bija grāmata ar skaisto vāka dizainu un lielisko nosaukumu „Bullshit Nights”. Pirms sāku to lasīt, es redzēju filmu.
---
Vēl pirms sāku strādāt grāmatnīcā, es savā lauku rezidencē lasīju Nika Keiva „Banija Manro nāvi”. Iesāku tikai tāpēc, ka tobrīd sagribējās sākt kaut ko jaunu, neskatoties uz to, ka uz manas gultas malas jau atradās kaudze grāmatu, kuras nebūt nesteidzu izlasīt. Tajā kaudzē bija arī kāda vācu komiķa un ārsta grāmata par mīlestību. Šo grāmatu es gribētu izlasīt vēlreiz un nedaudz plašāk par to pastāstīt. Nu jau esmu iesācis citu viņa grāmatu – šoreiz par laimi. To gan esmu atlicis nostāk, bet gan jau drīz pieķeršos un piebeigšu. Varbūt šī grāmata pastiprinās manī sajūtu, ka laime ir pavisam tuvu un tikai jāpaciešas…
„Banija Manro nāve” bija tieši tas, ko tobrīd prasīja mana dvēsele. Paralēli tam es atsāku klausīties Nika Keiva mūziku, kuru biju klausījies jau iepriekš. Lasīdams nevienā mirklī nespēju nedomāt par to, ka galvenais tēls šajā grāmatā ir pats Keivs. Lai būtu kā būdams, man Banijs bija Nika Keiva paskatā. Varbūt prasījās vairāk seksa? Bet grāmata bija absolūti baudāma padarīšana.
---
Šajā gadā es atklāju arī Sagānas daiļradi. Kopā ar Sartra„Nelabumu” es no Sanitas biju dabūjis arī „Esiet sveicinātas, skumjas!” Abas dabūju jau 2013.gada vasarā, kad ar velosipēdu braucu apkārt Latvijai. Tā nu sanāca, ka tās lasīt es sāku tikai šogad. Sagāna mani uzreiz aizrāva. Tā vienkāršība un brīvā atmosfēra. Nekavējoties iedomājos par to, ka šo grāmatu būtu varējusi sarakstīt Anita, kura 2014.gadā bija mans gada cilvēks. Viņu es šogad visai reti esmu saticis, bet Anita aizvien ir liela daļa manas dzīves. Kaut no tālienes, bet tik un tā viņa ir visur. Tāpat kā Sagāna, kuru pēc tam sameklēju visos iespējamos veidos. Es tikos ar cilvēkiem un iegādājos no viņiem agrāk izdotās Sagānas grāmatas. Kā nākamo es tiku izlasījis viņas „Pasmaidot” un arī šī grāmata man atgādināja Anitas dzīvi un to, ko viņa raksta. Tobrīd jau biju sācis strādāt grāmatnīcā, kur nereti darba laikā tiku lasījis kādu īsu vai arī nemaz tik īsu grāmatu. Visbiežāk gan tās bija bērnu grāmatas. Bija arī Stīvena Hokingsa īsā vēsture, Gundegas Repšes „tapīrs” vai grāmatas par Raini un Ziedoni.
Tiku izlasījis arī Jāņa Žildes grāmatu par manas bērnības lielisko grupu „Jauns Mēness”, Māra Bērziņa „Gūtenmorgenu”, kurš jau pasen atradās manā kolekcijā. Tagad, kad klātienē satiku šo autoru, sapratu, ka viņš varētu būt mans labākais latviešu dzīvais autors. Satikāmies mēs aprīļa mēnesī un tajā dienā es zināju, ka neviens cits man nevarētu būt tik tuvs autors kā viņš. Tā nu es tagad cenšos dabūt visas viņa agrāk izdotās grāmatas un saņemties kaut kad izlasīt arī „Svina garšu”, kuru visiem iesaku kā gada labāko grāmatu! …
