Iespējams, ka pēdējā reize, kad tika mēģināts sarakstīt dzejoli bija pirms kādiem 15 gadiem sākumskolā, Ghettozloba Ep Ir Laiks iedvesmots pamēģināju kaut ko arī ātri uzskribelēt, ne īsti dzejolis, ne īsti lirikas, bet kaut kas pa vidu laikam sanāca. Droši var kritizēt un izķidāt pēc sirds patikas, jo visticamāk tāpat nākamais mēģinājums nesekos vismaz atkal 15 gadus 
Varbūt par daudz atskaņu, un ir vietas, ko vēl varētu pepulēt, bet lai iet pats ''jēlākais ''variants. Šis tiek publicēts vienkārši ar mērķi, lai kaut kur saglabātos, ja kāds atvēlēs savu laiku, lai to izlasītu, paldies!
Ir jālūst šīm ķēdēm,
Kas ar spīdošām kastēm saista mūs,
Pavisam driz tās dzīvas kļūs,
Arvien vājāks cilvēka gars tad būs.
Pirmā gaisma šai pasaulē ieraudzīta
Nekrīt vairs uz zirnekļu tīkla pīta,
Tā mākslīgi radīta ir,
Tā visu dzīvo saprātu projām bur.
Tā neatspīd arī no ezera virsmas,
Kas rīta agrumā klusi gaida,
Ka ar spēcīgu magnētu pie sevis tā rauj
Tā visu dzīvo saprātu mūsos kauj.
Ir jālūst šīm ķēdēm,
Kas par tukšām kastēm padara mūs,
Ir jālūst šīm ķēdēm,
Kas ar laiku dzīvākas kļūst,
Un drīz par būri sauktas būs
Nenozīmīgi cipari pār tevi valda
Un visus tavus dzīves mērķus skalda
Tiek aizmirsti smieki un prieka asaras,
Tumsā tiek atstātas gan ziemas, gan vasaras.
No digitālā kapa pieclies,
Un ezera spogulī ieskaties.
No virtuāliem tīkliem izraujies,
Pie dzīves stieņa pievelcies.
Tas spēks ir tevī iekšā,
Un kēdes gabalos sāk brukt,
Tīrāks tad tavs prāts sāk būt,
Un važas beidot pušu lūst.
