local-stats-pixel fb-conv-api

Īpašais viesis #290

Sekot nebija grūti. Izsekojamais uz priekšu virzījās raitā solī, neatskatoties uz atpakaļu. Artūrs sekoja, izlikdamies, ka pēta kokus un laiku pa laikam fotogrāfē mežmalā augošos augus ar telefonu. Reizi pa reizei viņs to izdarīja arī pa īstam. Gan, lai kļūdas gadījumā būtu alibi, gan jo šad tad, patiešām acīs iekrita, kas fotogrāfijas vērts.

Kad izsekošana bija ilgusi jau vismaz stundu un Artūrs jutās mazliet saguris, cilvēks, ko viņš izsekoja apstājās un uz priekšu vairs nedevās. Tas Artūram ļāva tikt tuvāk, lai viņs varētu saprast vai šī izsekošana nav bijusi lieka. Pienācis tuvāk Artūŗs saprata, ka diez vai tas ir mistiskais cilvēks no nakts meža. Augums šķita īsāks un apaļīgāks, kā cilvēkam, tumšajā apmetnī. Patiesībā izsekojamā auguma aprises šķita pazīstamas. Artūrs vēlējās pievērst sev uzmanību, lai ieraudzītu cilvēka, kuru viņš ir tik cītīgi izsekojis seju, taču tad iedomājās, ka tas diez vai būtu gudri. Pienācis jau ļoti tuvu Artūrs saprata, ka viņa izsekotajam cilvēkam ir ļoti bāla āda. Ja godīgi, gandrīz tikpat bāla āda, kā Marutai, kad viņš viņu redzēja mežā. Maruta gan tā noteikti nevarēja būt, jo viņai bija citas ķermeņa aprises un arī te bija acīmredzami, ka izsekotais ir vīriešu kārtas pārstāvis, vai vismaz sieviete ar ļoti vīrišķīgu ķermeņa fizioloģiju, apģērba izvēli un frizūru.

Izsekotais joprojām stāvēja kaut ko cītīgi pētot. Nu, to, ka viņš pēta kaut ko Artūŗs pieņēma, jo nevarēja redzēt seju, taču, ko gan citu var darīt ja nu jau vismaz 5 minūtes nekustīgi stāv uz vietas nekustoties. Artūru pārņēma dīvains satraukums un galvā iešāvās traka doma – ja nu šis te cilveks ir ar līdzīgu likteni kā Maruta. Ja nu viņš arī ir itkā miris un tagad bezmaz atgriezies no aizkapa un kāds viņam agrāk tuvs cilvēks, tagad visur redz asiņainus uzrakstus ar viņa vārdu? Ideja, protams, traka, bet zinot visu, kas jau ir paspējis notikt Artūru nekas nevarēja vairs pārsteigt. Vismaz tā domāja Artūrs. Cilvēks ,kuram Artūrs sekoja, beidzot sāka kustēties. Viņš pagāja pāris soļus uz priekšu, lai atkal apstātos. Apkārt bija tik klusi, kā filmās, kad galvenais varonis saka vārdus :” Ir kluss, pat pārāk kluss.” Artūram pār muguru pārskrēja skudriņas. Kaut kas šeit noteikti nav kārtībā. Spēris soli tuvāk izsekotajam ,viņš aizķērās aiz nodevīgas saknes un paklupa. Troksnis, kas radās Artūŗam krītot, pamatīgi iztrūcināja izsekoto. Tas mazliet salēcās, bet tad negaidīti apgriezās apkārt, lai paskatītos, kas tad tas bija par troksni. Artūrs bija šokā ieraugot, kam viņš ir sekojis.

16 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000