Ar katru dienu Artūrs ar vien vairāk zaudēja savu veco personību. Ar katru dienu viņs ar vien vairāk līdzinājās Jēkaba aprakstītajam zombijam ar tikai Lienes vārdu uz lūpām. Cilveki ,kas pazina Artūru un Lieni no malas labi varēja to redzēt un saprast. Tāpat cilvēki ,kas viņus pazīšt varēja redzēt cik Liene ar to ir apmierināta. Artūrs viņas rokās bija kā auklu raustāmā lelle – izpildīta katra prasība, neviens pussolītis no taciņas nost netiek izdarīts bez Lienes ziņas. Artūrs nebija zem Lienes papēža, bija vēl daudz trakāk.
Artūra ģimene sāka uztraukties. Ja kādreiz Liene viņiem likās jauka, kārtīga meitene, viņi pat brīdī, kad notika traģēdija ar Marutu, aizdomājās, varbūt ieteikt dēlam mierināt sevi, mēģinot, ko izveidot ar Lieni, kura tajā laikā acīmredzami vērtēja augstu viņu dēlu. Tagad skatoties par ko šī meitene pāris nedēļās ir pārvērtusi viņu dēlu, abi Artūra vecāki bija izmisumā. Viņu patstāvīgais, morāli spēcīgais dēls bija palicis par lupatu. Viņam neeskistēja ne ģimene, ne piedzīvojumi, ne draugi, ne pienākumi – tikai Liene. Artūra vecaki bija līdzīgā situācijā, kā Jēkabs, taču no Jēkaba viņi atšķīrās ar to, ka varēja ne tikai runāt, bet arī darīt. Un risinājumu viņi atrada piespiežot izšķirties abus jauniešus. Izšķirt attiecības, protams, viņi nevarēja, taču piespiest uz laiku Artūram nesatikt Lieni, cerībā, ka neesot viņai ilgstoši tuvumā varētu atgriezties veselais saprāts, gan bija iespējams.
Artūram lika uz nedēļu aizbraukt pie vecāsmammas Olgas. Bez Lienes, vienam pašam. Puisis, protams, iebilda, uzskatot, ka kā viņš var kaut kur viens braukt, taču vecāki izturēja dēla speidienu un norādīja, ka ja viņš neklausīs, viņi parūpēsies, lai nedēļa bez Lienes paliek par atlikušo vasaru bez Lienes. Lai cik apmāts Artūrs nebūtu, tik daudz prāta, lai saprastu ,ka šie draudi varētu piepildīties viņam bija atlicis.
Ceļu Artūrs pavadīja čatojot ar Lieni par to cik ļoti viņa viņām jau pietrūkst un cik ļoti viņš jau tagad nevar sagaidīt kā paies nedēļa šajā lauku čuhņā, lai atkal varētu satikt savu mīļumiņu. Liene atbildēja ar to, ka arī jau ilgojās un nevar sagaidīt, katru nākamo ziņu. Kad Artūra transports tuvojās galamērķim, viņam nenormāli sāka sāpēt galva.
