Artūrs pagriezās, lai redzētu ,ko nobālējušais draugs mēgina parādīt. Redzot šo skatu arī Artūrs nobālēja. Viņiem aiz muguras lēni klīda baltās drānās ģērbusies meitene. Meitenes baltās drēbes bija vietām saplīsušas un plīvoja kā skrandas. Garie, tumšie mati aizsedza seju, taču pēc auguma aprisēm varēja nojaust, kas šī ir par meiteni.. “Tā bija Maruta. Lai cik tas liktos neticami, tā bija Maruta.Bet kā tas var būt iespējams, ja viņa ir mirusi, Artūŗs, taču pats piedalījās viņas bērēs, tika pratināts, gāja pie psihologa. Viņš pats redzēja, kā viņa guļ savās asinīs uz asfalta- kā viņa tagad var stāvēt viņam aiz muguras mežiņā netālu no viņa vecāsmammas mājas apmēram 150 km no Rīgas un 2 gadus pēc mirkļa, kad viņa gāja bojā, kā tas ir iespējams?” Artūra domas šaudījās un nelika mieru viņam. Maruta likās puišus neredzam. Jēkabs pirmais pārtrauca klusumu nočukstot :”Čau!”, Maruta to nedzirdēja. Vismaz neizrādīja ne mazākās pazīmes, ka būtu dzirdējusi.
Artūrs saņēmis drosmi devās uz Marutas pusi. Meitene šajā brīdī pagriezās pret Artūru. Nu vairs nebija nekādu šaubu, ka tā ir viņa –viņas mazā dzimumzīmīte pie deguna, spilgtās, zilās acis, mazā rētiņa uz pieres – viss kā Marutai, ja neskaita to, ka viņas āda bija nedabīgi bāla un acis, lai arī joprojām bija spilgti zilas šķita tik nedzīvas. Maruta paskatījās uz Artūru, taču likās, ka viņa Artūru nemaz neredz, likās, ka viņa skatās viņam cauri uz kaut ko ,kas sanāk abiem puišiem aiz muguras. Kaut kur tālumā ieķērcās putns ,abi puiši atskatījās uz mirkli tā itkā tas būtu kaut kas ļoti svarīgs, tā itkā kāda roka būtu likusi paskatīties uz šī ķērciena radītāja pusi. Galvas putna virzienā tika aizgrieztas tikai uz mirkli, taču ar to bija pietiekami, lai Maruta būtu izgaisusi no viņu skatieniem.
Zēni saskatījās un klusēja. Tagad bija skaidrs, ka visiem notikumiem patiešām ir saistība, tikai kāda? Un kāpēc Maruta nesasveicinājās, kāpēc viņa izgaisa, ko pie velna viņa dara šeit un kā viņa vispār var būt dzīva un staigājoša? Šie un vēl simtu viens cits jautājums mocīja abus zēnus. Abi saņēma dūšu un izlēma pēc saviem zīmējumiem noteikt ,kur ir pentagrammu centrs. Iespējams, tur var slēpties, kāda atbilde. Uzzīmēt shemu ,kur tas varētu atrasties nebija grūti. Atrast dzīvē jau krietni grūtāk, taču beigu beigās puiši atrada, kur varēja atrasties šīs ugunskuru pentagrammas centrs. Tas bija pie kāda milzīga ozola, kurš drīzākais bija dižozols. Kādu metru virs zemes varēja saskatīt palielu dobumu. Viss vēl bija samērā gaišs, tāpēc puiši ievēroja, ka pie dobuma ir tādi kā asins pleķi un skrāpējumi. Artūrs izlēma pataustīt vai dobumā nav kaut kas iekšā. Iebāzis roku dobumā sākumā viss ko viņs juta ir koks un miza, bet pabakstot tuvāk dobuma dibenam viņš sajuta, ka tur ir kaut kas no stikla. Saņēmis visus spēkus Artūrs pacēla šo stikla lietu, smaga tā nebija, taču bija neērti tikt klāt. Izvilcis no dobuma Artūrs redzēja, ka tā ir dīvainas formas un tilpuma stikla burka, kurā iekšā bija tas pats baltais pulveris ,kuru abi zēni redzēja pie ugunskuriem.
