local-stats-pixel

Inficētie *19*1

106 0

Goda vārds, reizēm liekas, ka es pati nesaprotu, ko es esmu izveidojusi. emotion

Es apliku rokas apkārt savam viduklim un viegli berzēju savus sānus, jo man bija auksti. Izpūšot laukā elpu, tā pārvērtās baltos garaiņos. Vēroju kā tie saveļas dažādos kunkuļos, izlokās kā čūskas un tad atkal izplūst uz citu pusi līdz pazūd pavisam iekļaujoties apkārtējā gaisā. Straujā laikapstākļu maiņa bija mani pārsteigusi nesagatavotu gluži kā citus. Es nezināju, vai viņam salst tikpat ļoti kā man? Vai viņš vispār domā par mani? Vai viņa domas viņu arī beidz nost aiz neziņas, tāpat kā mani? Vai ar viņu viss ir kārtībā?

Es necentos domāt par visu, kas bija noticis pirms dažām stundām, tomēr domas pašas man uzmācās un lika man justies pavisam maziņai salīdzinot ar viņām, kas pamazām mani gremdēja zemāk - savos atmiņu nostūros. - Vai tas ir beigts? - Teo iebļāvās pa visu gaiteni liekot man atkal noraustīties un Bretam atkal mierinoši glāstīt manu muguru. Vairāki soļi mums tuvojās. Nedzīvā monstra ķermenis bija tepat netālu. Es nevarēju zināt, cik tālu vai tuvu tas bija, bet tas bija netālu. NĒ. Es nevēlos par to visu domāt. Saķēru savu galvu rokās un saliecos uz priekšu cerot, ka tā kaut nedaudz kļūs labāk.

Uz manas muguras uzgūlās plauksta, kura sildīja nelielu muguras laukumu, ko tā nosedza. - Vai tev viss kārtībā? - Deivids uzlūkoja mani noraizējies, bet es nespēju uz viņu paskatīties. Es nespēju paskatīties uz nevienu no viņu sejām, jo tās visas man atgādināja vienu un to pašu - to, par ko mēs pārtapsim, kad infekcija būs mūs pilnībā pārņēmusi. Domās turpat netālu rēgojās monstrs, kas zināja tikai to, kā nogalināt.

- Tie radījumi bija jānogalina, nevis jāizmet ārpus sienām, aizvedot tālu prom no šejienes! - sūdzējās kāds no cilvēkiem, kurš bija atskrējis līdz ar Teo. Viņa balsī varēja saklausīt izmisumu un bailes. - Tas bija tikai laika jautājums, kad viņimūs atradīs un atriebsies. - Tagad viņa balss bija klusa un Breta elpa pie manas auss gandrīz vai viņa teikto apslāpēja, tomēr es to saklausīju. Dzirdēju kā noklikšķ pistole. Tā skaņa man atsauca tālāk atmiņās. Brīdī kad atskanēja klikšķis no pistoles un lode iešāvās manas mammas ķermenī. Viņa krita un skatījās uz mani. Tikai uz mani. Pasaule mums apkārt bija kā apstājusies. Bet viņa krita. Brets tikmēr bija piespiedis manai mutei priekšā savu plaukstu un visu laiku čukstēja 'Nē'. Es nespēju saprast, kāpēc viņš tā dara. Centos pastiepties tālāk no viņa plaukstas, bet tā bija kā pielīmēta un nekustējās ne no vietas, līdz brīdim, kad ap viņa pleciem apvijās vairākas rokas un atrāva nost no manis. - Vai jūs to dzirdējāt? - Izdvesa Teo.

Es strauji sapurnāju galvu un iekodu stipri savā plaukstā, lai aplslāpētu vaidu, kas lauzās laukā. Ainas no atmiņām bija grūti atraidīt un es jutu kā mans ķermenis sāk trīcēt vēl straujāk nekā iepriekš.Vairākas rokas apķērās ap Breta pleciem un parāva viņu nostāk, nogrūda uz ceļiem. Mans kodiens plaukstā palielinājās un nu jau es izjutu dziļas sāpes. Vairākas rokas apkrita ap mani un arī izrāva laukā no mazā, šaurā iedobuma, triecot pret pretējo sienu. Netālu no manis atskanēja riebīga smīkņāšana. - Bret? - Teo vaicāja nenovēršot no manis savu acu skatienu. - Tu zini, ka tu pārkāp noteikumus? - Pēc teiktā, viņa sejas izteiksme nomainijās uz tik nopietnu, kādu biju redzējusi tikai reti. Teo pacēla savā acu līmenī dūri un uzvilka uz tās cimdu. No koduma vietas plūda neiedomājamas sāpes un manā mutē izplūda kaut kas šķidrs. Es biju gatava visam, tikai ne tam, ko viņš izdarīja. Teo veica strauju pagriezienu un iesita Bretam pa seju, trāpot tieši pa degunu, no kura sāka šļākties asinis. - NĒ. - es iekliedzos un cenots izrauties no vīriešu tvēriena, taču biju pārāk vārga, lai ar viņiem cīnītos.

- Sasieniet viņu un iedodiet C98. - Teo nepaskatoties uz mani pavēlēja un vīrieši uzreiz sāka darboties. Teo piemita šeit liela ietekme, to es sapratu tikai tagad, tāpat kā es sapratu to, ka viņš būs pirmais manā sarakstā, kuru nogalināšu, ja es kļūšu par tādu pašu monstru, kā iepriekš redzētais un spēšu kaut nedaudz pār sevi valdīt. Es vairs necentos pretoties. Es ļāvu sevi sasiet un ievadīt manī šo nezināmo vielu, jo...

- Es tevi nogalināšu. - tie bija mani pēdējie vārdi, jo pēc brīža jau mani bija pārņēmusi tumsa.

Es jutu kā kāds atrauj manu galvu no manas nu jau asiņojošās rokas. - Erīn. Erīn! Klausies manā balsī. Erīn! - Deivids izmisīgi sauca skatīdamies cieši manās acīs.

Tikai tagad es uzdrīkstējos uz viņu paskatīties. - Es klausos.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Nav, nav. Tad, kad būs beigas, gan jau paziņošu kaut kā. emotion
0 0 atbildēt
prod