Kad biju jau gandrīz augšpusē, augšā nodunēja vairāki soļi, kuri steidzīgi noskrēja garām. Pēc visa spriežot, tie bija sargi, jo viņu zābaki bija vienīgais, kas varēja tik skaļi nodunēt pat uz mūra. Piesardzīgi pieplaku tuvāk kāpnēm un paskatījos augšup, taču tur bija redzamas tikai debesis. Skrējēju ēnas pārslīdēja pāri lūkai un lika man viegli noraustīties. Tieši tajā brīdī blakus telpā atskanēja liels būkšķis un no tās izskrēja Brets, kurš izskatījās nobijies un aizelsies.
- Skrien! - viņš man uzkliedza. Man nebija divreiz tas jāsaka, jo es uzreiz nolēcu no kāpnēm un metos skriet pa šauro gaiteni tā, kā vēl nekad nebiju skrējusi. Brets drīz jau man skrēja cieši aiz muguras varēju dzirdēt, cik strauji viņš elpo skrienot. Viņš mani stipri pārsteidza, kad pacēla gaisā un skrēja ātrāk uz priekšu nesot mani uz savām rokām. Biju apbrīnā par to, cik ātri viņš spēja skriet arī man atrodoties uz viņa rokām, bet tad iedomājos, ka droši vien būšu šajās dienās dēļ mazās barības devas būšu notievējusi un kļuvusi daudz vieglāka nekā iepriekš un tāpēc esmu tīrākais nieks viņam. Kad paskatījos uz aizmuguri es iekliedzos. Mums aiz muguras balstoties pret sienu skrēja salīcis cilvēka stāvs ar asiņainu nazi rokās, viņa mati krita pār seju tā, ka to nespēju skaidri, kas ir šis nezināmais cilvēks. To pat negribējās saukt par cilvēku, tas drīzāk bija kaut kāds radījums.
Brets veica strauju pagriezienu pa labi un nolaida mani uz zemes, nostādinot kādā tumšā sienas piebūvē, kur bija ļoti šauri, neieskaitot vietu, ko aizņēmu es, tur palika vēl nedaudz vietas. Brets brīdi vilcinoties izvilka no jakas laukā brūnīgi melnu akmeni un meta to uz tās sienas pusi uz kuras pusi tikko virzījāmies. Brets iespraucās piebūvē piespiežoties man cieši klāt tā, ka aiz viņa auguma nespēju vairs neko saskatīt, fonā varēju dzirdēt kā viņa mestais akmens atsitas vairākas reizes pret zemi un tad pieklust. Viss ko šobrīd varēju saklausīt bija Breta klusie elpas vilcieni. Tad netālu no mums parādījās metāliska skaņa, it kā kāds strīķētu nazi pret sienu. Iztēlē pavīdēja skats kā asiņainais nazis strīķējas pret grubuļaino sienu. Es vairs neuzdrošinājos elpot, biju šausmīgi nobijusies.
Nervu kutinošā situācija lika man ieķerties Breta kreklā tā, ka pirksti palika galīgi balti no sasprindzinājuma. Skaņa tuvojās ar vien tuvāk, tā vairs nebija tik ātra kā iepriekš, kad mēs skrējām, šķiet, ka mums tuvojoties tā lēnām samazina ātrumu. Breta rokas lēnām uzslīdēja uz manējām liekot maniem pirkstiem nedaudz atslābt. Iepriekš nebiju pamanījusi, ka viņs atrodas ar seju uz manu pusi, biju domājusi, ka esmu ieķērusies viņa krekla daļā, kas nosedz muguru. Nopriecājos par tumsu, kas atradās nelielajā piebūvē un neatklāja manus karstos vaigus viņa skatienam. Breta melnais džemperis ar kapuci mūs viegli varēja noslēpt, ņemot vērā vēl viņa ķermeņa izmērus, kuri bija lielāki par manējiem, pateicoties palielajiem muskuļiem, mums bija kaut nelielas cerības, ka mūs nepamanīs.
Skaņai pievienojās viegli kāju soļi, kuri bija pavisam nesteidzīgi. Un tad es izdarīju kaut ko pavisam neprātīgu riskējot ar to, ka mūsu slēpni varētu atklāt, taču biju nolēmusi, ja šīs ir mūsu pēdējās sekundes, tad es vēlos riskēt un izdarīt, ko tādu, ko vēlējos jau izdarīt no paša sākuma. Es pastiepos uz pirkstgaliem un piespiedu savas lūpas pie viņa lūpām. Brets mani neatgrūda, bet atbildēja manam skūpstam, mēs abi zinājām, ka nav piemērotākais laiks šai nodarbei, tomēr tas mani iekšēja sasildīja un nomierināja un visapkārt viss bija pieklusis, arī pašu strīķējošo skaņu nespēju saklausīt, jo šobrīd man bija galīgi vienalga un pats galvenais bija tas, kas mani šobrīd silda. Skūpsts kļuva mežonīgāks.
Taču visu burvību iztraucēja skaļas pavēles gaiteņa galā. - Šauj to nost, Mortimer! - Iebļāvās man nu jau pazīstamā balss - Teo. Gaitenī izplatījās šņākoņa, kas droši vien nāca no tā radījuma, kuram rokās bija nazis. Es sarāvos no tā, cik tuvu viņš mums atradās un pa nelielo spraudziņu varēju saskatīt to, kā radījums lēnām atkāpjas, taču viena lieta, ko pamanīju lika man sastingt. Radījumam bija zilas krāsas aproce.
