local-stats-pixel fb-conv-api

Inficētie *12*3

132 0

Pamodos no tā, ka apkārt skanēja koka klauvēšanas skaņa. Palūkojos apkārt, lai saprastu, no kurienes tā nāk, bet tad nepārsteigti aptvēru, ka to rada cilvēks, kas klauvē pie durvīm. Ignorējot klauvētāju apgriezos uz otru sānu un turpināju gulēt. par spīti tam, ka biju gulējusi šķietami ilgi, nejutos izgulējusies un nepavisam nejutos labāk. Griezīgā izsalkuma sajūta vēderā bija turpat vēl joprojām. Klauvēšana nerimās. Es uzliku rokas uz auss, kura nebija iespiesta matracī un centos apslāpēt šo skaņu.

Pēkšņi atskanēja durvju klikšķis un kāds ienāca iekšā. Tomēr vēl joprojām nepievērsu nācējam uzmanību. Pēc brītiņa uz manis nolaidās cilvēka rokas un saaudzīgi pakratīja. Šoreiz nolēmu pagriezties. - Vai man tiešām nav tiesību uz vienatni? - skarbi norūcu un nedaudz apjuku ieraudzīdama man priekšā Bretu. Novērsos atkal ieņemdama iepriekšējo gulēšanas pozu prātodama, kādēļ viņš atnāca.

- Patiesi sakot, šeit nav. It īpaši jau runājot par sargiem. - viņš teica un apsēdās uz zemes. Vismaz tā man likās, jo atskanēja apģērba švīkoņa un grīdas dēļu čīkstēšana. Es izdvesu skaļu nopūtu un aizvēru acis. - Vai tu tiešām šeit nekurini? - Viņš atspiedās pret sienu, to nu gan es sapratu.

Pieslējos sēdus un darīju tāpat kā viņš - atstutēju muguru pret sienu. - Kurināt uguni un iet gulēt lai ja nu gadījumā kaut kas notiek, tad nodegtu māja un pie reizes arī es? - mirkli iztēlojos šādu atgadījumu. - Zini vispār nav slikta ideja. - Atzinīgi viņu uzlūkoju. Viņš īsi pasmaidīja un pēc brīža jau atkal bija uzlicis savu koka bluķa masku - bez nekādām emocijām.

- Kāpēc tu atnāci? - vaicāju jautājoši viņu uzlūkojot. Vai kāds viņu atsūtīja? Bet vai tādā gadījumā viņš neķertos uzreiz pie lietas? Tomēr viņš tur mierīgi sēdēja - netālu no manis atspiedis ķermeni pret koka sienu un lūkojās kamīnā, kurā nedega siltā uguns, kas varētu aizraut viņa domas. Par ko viņš domāja?

- Es atnācu, lai tev iedotu šo. - viņš teica un atvēra savu jaku. Zem tās slēpās tikpat neinterisants melns krekls kā jaka. Brets iebāza roku jakas iekšpusē un izvilka no tās nelielu maizes kukulīti. - Es domāju, ka tu droši vien būsi izsalkusi. Jo šorīt netiki pie brokastīm, kā arī man nav ne jausmas, vai tu biji pietiekami labi paēdusi, kad tiki šeit atvesta. - Mans vēders nodevīgi iekurkstējās. Viņš pasniedza man nelielo maizes kukulīti un to uzlūkojot nedroši pastiepu roku. Cik liela iespēja ir tam, ka tas varētu būt saindēts? Kad paņēmu no viņa rokas maizes gabalu, mūsu pirksti saskārās un uz brīdi man likās, ka manam ķermenim cauri izšaujas elektrības strāva. Dīvaini.

- Bet tas nav viss. Es atnācu, lai tev kaut ko parādītu. - viņš teica pavisam nopioetni mani uzlūkojot. Es nolauzu maizes gabaliņu un aizmirstot visas iespējas par saindēšanu kāri to apēdu. Es biju gatava noēst visu maizes kukulīti uzreiz, bet es pieturējos pie normas un ēdu to pa maziem gabaliņiem, lai to labāk izbaudītu. Likās, ka aiz laimes noģībšu.

- Ko tieši tu gribi man parādīt? - vaicāju nolaužot vēl vienu gabaliņu, iesviežot mutē. Gremojot sagaršoju nedaudz sieru. Sķiet, ka šo garšu tikai izsapņoju, bet, nē, tā bija pārāk spēcīga, lai to izfantazētu.

Brītiņu viņš skatījās uz mani klusēdams. - Tad redzēsi, nāc. - Brets piecēlās un pastiepa man pretī roku, lai palīdzētu piecelties. Lai gan spēju pati to izdarīt, es satvēru viņa roku un ļāvu viņam man palīdzēt. Kad piecēlos, mēs bijām neticami tuvu un es jutu ziepju smaržu, kas nāca no viņa. Viņš paskatījās uz mani, bet ātri novērsies gāja uz durvju pusi.

Mēs izgājām laukā, es vēljoprojām laužot nu jau pašus pēdējos gabaliņus no maizes dziļi ievilku elpu un sekoju Bretam, kurš jau uzsāka gājienu. Svaigs gaiss ar nelielu maizes smaržu no maniem pirkstiem, likās, ka nekā jaukāka nevar būt. Ārā vēljoprojām bja diezgan gaišs un vēljoprojām cenšoties noskaidrot, cik ir pulkstens domīgi pašķiebu galvu un palūkojos uz sauli, kura bija jau augstu gaisā. Šķiet, ka ir veljoprojām rīts. Varbūt man vienkārši Bretam pajautāt vai labāk censties sadzīvot ar nelielu kripatiņu, ko zināju? Nolēmu, ka klusēšu un necentīšos iesākt sarunu. Tas nebija nemaz nepieciešams. Pamanīju to, ka mēs pamazām sāka tuvoties labās puses sienai, bet vēl arī virzamies uz ezera pusi. Diez kur viņš mani ved?

Kādu laiciņu nācās iet, bet kad grasījos jautāt, vai vēl tālu jāiet, Brets apstājās un palūkojād apkārt. Tad pieejot pie kāda krūmāja, kas bija izaudzis pie pašas sienas to pašķieba un skatam atklājās dažādi raksti. Nē tie nebija raksti, bet gan burti. D. K., L. M. un citi. Daži bija pārsvītroti ar vienu svītru, tādi kā K. N., R. I.. Sašķiebu galvu un centos tos atšifrēt, bet prātā nenāca neviena ideja, kā to varētu izdarīt.

Beidzot nenocietos un vaicāju. - Kas tas ir? - Brets piegāja tuvāk pie sienas un uzlika tai virsū savu plaukstu it kā aptaustot katru burtu. Viņš beidzot novērsies no sienas pagriezās un paskatījās uz mani ar visnopietnāko skatienu, kādu vien biju redzējusi. - Tā ir revolūcijas siena.

132 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000
Vairāk nebūs????
2 0 atbildēt
Ah, tas labi... Nespēju sagaidīt emotion
0 0 atbildēt