Inferno (40)5

Drīz vien iestājās nakts. Kristiāns mani aizvien turēja mani rokās un man šķita, ka es sapņoju. Nekad savā mūžā nebiju iedomājusies, ka saulrietu sagaidīšu citā pasaulē, par kuras esamību man nebija nojausmas. Šādu mirkļu dēļ es būtu gatava dzīvot un mirt vēl tūkstošiem reižu.

-Par ko tu domā?- Kriss vaicāja, piespiedis lūpas man pie auss. Atplauku smaidā un uzliku savas rokas virs viņējām, iekodu lūpā un atspiedu muguru pret viņu,- Keita?

-Es domāju par to, ka šādu iemeslu dēļ, es varētu mirt vēl tūkstošiem reižu,-

-Un ko tu šobrīd jūti?- viņš nedroši vaicāja. Pacēlu galvu un pamanīju, ka mīļotā žoklis ir sasprindzis un acīs pavīd bailes. Viņa rokas, nezinu, apzināti, vai nē, bet piekļāva mani sev ciešāk klāt, it kā sargājot.

-Es jūtu visu. Es jūtu mīlestību un iekāri, bailes un dusmas. Es jūtos kā cilvēks. Es jūtos.. Laimīga,- es uzskaitīju un paslēpu seju pie viņa krekla, kas smaržoja pēc jūras sāls, saules un konfektēm. Visa uzreiz.- Mēs šobrīd stāvam uz robežas ar tikšanos ar nāvi, un es pat nebaidos. Pat ja mēs nekad netiksim atpakaļ un paliksim te, līdz mēs kļūsim par staigājošiem līķiem, šis mirklis te un tagad būs to vērts.-

Kriss klusēja. Viņš ar degunu noglāstīja man vaigu,- Es negribu domāt par to, kas varētu būt vai nebūt. Es negribu domāt par iespējām. Es gribu būt te un tagad, turēt rokās savu dārgumu un miers. Es piedrāžu rītdienu un vakardienu. Un piekrītu tam, ka es jūtu visu. Kad man esi tu, man viss nostājas vietā,- viņš klusi sacīja, gandrīz pusčukstus. Apliku rokas viņam apkārt un cieši piekļāvos viņam klāt.

Es nespēju izdomāt vēl veidus, kā būt viņam tuvāk. Mans Kriss, kuru es mīlēju kā cilvēks, mīlēju otrajā dzīvē un mīlu tagad, bija atgriezies un turēja mani savās rokās. Cilvēks, kuru es mīlēju vairāk par jebko uz pasaules, par savu dzīvību un vēl vairāk, bija atgriezies man pakaļ.

-Labāk pastāsti man,- Kriss iesāka sacīt un mirkli pieklusa,- Kādu no mūsu dzīves atmiņām,- viņš nodrebinājās, kad uzpūta ziemeļu vējš, sakustinot manus matus un rotaļīgi izšaujoties cauri muskuļiem un kauliem,- Man ir auksti.

Es centos parakāties atmiņās, lai atrastu kaut ko no cilvēka dzīves. Bet es jau mirusi biju tik sen, ka atmiņas bija sākušas blāvēt. Es atceros reizes, kad biju slepkavojusi.. Nē. To es negribēju atcerēties, bet tās atmiņas bija spožākās.- Hmm..- es nomurmināju,- Laikam tas, ka bijām labākie draugi,-

-T-tā nav atmiņa,- Kriss iebilda un sāka drebēt vēl trakāk,- Tas ir.. f-f-f-akts...-

-Kris,- es bijīgi teicu. Viņa lūpas kļuva iezilganas un mīļotais drebēja, knapi turēdams acis vaļā. Man vismaz bija džemperis, bet viņam tikai vienkāršs t-krekls. Ar katru sekundi kļuva arvien aukstāks,- Kris, es tev iedošu savu jaku,- es pieteicos un jau grasījos to novilkt, kad viņa rokas mani aizturēja,- Ļauj..

-Nē, vienkārši,- viņš izmocīti sacīja,- Pasaki man.. Pastāsti to, ko es lūdzu.. Lūdzu..

Es no visa spēka centos atrast kādu atmiņu, un beidzot es to atradu,- Es atceros to reizi, kad mēs gandrīz izšķīrāmies. Nezinu, kāpēc iedomājos par to..- es vāvuļoju, nespēdama apturēt runas plūsmu. Vēl atlika tikai histēriski iezviegties, lai vispār izskatītos kā nenormālā,- Nē, es atceros. Tā bija pirmā diena, kad tu mani noskūpstīji,- es atcerējos un noglāstīju viņa seju, cerībā ienest kādu siltumu,

- Tā diena, kad mēs strīdējāmies par to, ka Mičs man iedeva šokolādi. Tu mani nokaitināji un sekoji visu ceļu, uz Hjūdžvikas tilta..- es izplūdu asarās, kad Kristiāns sāka vērt acis ciet. sapurināju viņu, taču viņš kļuva arvien vājāks,- Spīdēja sarkana saule. Es tevi nosaucu par mūdzi un tu mani par govi..- es iespurdzos un apķēros viņam apkārt,- Un tad es sāku skriet.. tu skrēji man pakaļ.. Un tu mani noķēri. Tu piespiedi man savas lūpas un uzcēli uz reliņiem. Man tobrīd likās, ka viss mans augums eksplodē tauriņos..- es sapņaini noteicu un papliķēju Krisam pa vaigiem,- Nepamet mani. Tu esi ar mani,- es lūdzos, taču viņš bija iemidzis,- Kristiān!- es iespiedzos un novilku džemperi no sevis. Kolīdz audums vairs neskāra manu ādu, es sajutu ziemīgo aukstumu, kas bija atņēmis Kristiānam spēku.

-Nē, nē, nē,- es satraukti čukstēju un izpūtu gaisā biezu, baltu elpas mutulīti,- Mosties, lūdzu,- es lūdzos un uzstīvēju džemperi viņam mugurā. Muskuļi sāpīgi drebēja, cenšoties saražot pietiekami daudz siltuma, taču nespēja. Pirksti kļuva zilgani un sāpīgi, es nespēju tos pakustināt. Lūpas un zobi klabēja un man šķita, ka es patiešām nomiršu.

Varbūt es biju kļūdījusies. Varbūt viņi nebija izdeguši.. tie cilvēki, kuri te bija. Varbūt viņi vienkārši bija nosaluši. Tāpēc sega un ēdiens. Tāpēc.

Pēdējiem spēkiem aizrāpoju pakaļ segai un saņēmu tos pirkstos, sajuzdama asas, briesmīgas sāpes caurstrāvojam augumu. Kā ievainota, aizrāpoju atpakaļ pie Kristiāna un apsēju segu viņam apkārt. No drebēšanas pārkodu lūpu un sajutu asu, metālisku piegaršu mutē.

Un tad tas sākās. Mana kreisā acs šķita degam un es iekliedzos. Piešāvu plaukstu tai un iekliedzos, kad sajutu, cik karsta tā bija. Karstums pamazām izplatījās pa visu manu augumu, liekot katrai šūnai degt, un es centos, no visa spēka, centos pieturēties pie Kristiāna. Šķita, ka elles liesmas aplaiza manu roku, atstājot zīmes manā ādā un dvēselē.

Vai šādi es miršu? Sadegot dzīva? Sūdainie sūdīgie sūdi!

 Es centos atvairīt durstīgās, smeldzīgās sāpes, it kā mani caurdurtu tūkstošiem asu asmeņu, kas grieztos cauri ādai. Šķita, ka mana kreisā acs iztek, bet man nebija spēka neko izdarīt. Liesmu mēles turpināja saēst manu miesu drupatiņās, un es gribēju raudāt. Bet pat to es nespēju. Es cerēju, ka miesa pārogļosies un sāpes pāries. Es centos novērst domas, padomāt par kaut ko citu, bet nespēju. Mans prāts bija melna, bieza, biedējoša migla.

Kad šķita, ka nekas sliktāks nevar notikt, notika vissliktākais. Katrs mans muskulītis tika pārrauts, tāpat kā audi, liekot man justies kā lupatu lellei. Pēc tiem es jutu, kā mana miesa asiņo un smeldz, bet ar to nebija gana. Es nepaspēju pat ievilkt elpu, kad sāka lūzt mani kauli, pat vietās, kur es nekad nebūtu iedomājusies, ka tie būs, ar apdullinošiem, skaļiem krakšķiem.

Un tad viss pazuda.

-Pietiek,- kāda balss iesaucās un es beidzot atvēru acis. Visapkārt viss bija sniegbalts,- Viņa vēl nedrīkst iet cauri pārmaiņām,- viens no troņiem sacīja un pienāca man klāt. Man nebija spēka pat lāgā pakustēties.- Mīļā Katrīna, prieks tevi redzēt pārmaiņu procesā.

-Kādās.. pārmaiņās..- es izmocīju,- Kur ir Kristiāns?

-Viņš ir prom no tevis. Mēs vēlamies pamatīgu šovu. Kamēr viņš nav šeit, tavas izmaiņas nenotiek.- tronis paskaidroja un sāka soļot apmēram metra attālumā no manis, it kā mūs šķirtu kāda siena,- Mēs beidzot atklājam, kā tev likt mainīties. Spēcīgi emocionālie pārdzīvojumi..- viņš pakasīja bārdu un pasmaidīja, gandrīz atņirdzot asos zobus,- Mēs ilgi domājām, ko darīt. Izrādās, ka aukstums un mīļotā cilvēka nāve bija teicams iemesls.

-Neuzdrošinies.. viņu.. aiztikt..-

-Katrīna, saulīt, te ir debesis. Mēs nevienu nemokām,- viņš nevainīgi atteica,- Nevar taču nogalināt to, kas jau ir miris. Kristiāns paliks mūsu erceņģelis. Bet tu, tu esi kaut kas daudz lielāks. Nav brīnums, ka Samanta un Daniels tevi slēpa. Nesaprotu, kā viņiem tas izdevās,-

-Par ko ir runa?- es vaicāju, knapi spēdama paelpot,- Par ko tu runā, troni?

-Mēs beidzot esam atraduši atrisinājumu. Jūs visi, kam ir divi vārdi, esat abu pušu apvienojums. Mēs ilgi centāmies jūs atrast un nopratināt, bet vajadzēja tikai tevi. Tavi vecāki bija pirmie, kas ko tādu veica. Tagad esam noķēruši visus, Džīnu, Toriju, Tevi, Krisu, Reju, Ingu.. Visus. Jūs esat krustotas, nešķīstas radības, kurām ir jāmirst,-

-Tu nupat teici, ka nevienu nenogalināsi,-

-Es runāju tehniski, mīļā, jāmirst būs tikai tev. Bet, neķer kreņķi, tas nav jādara tagad. Mums ir jāsagaida vēl Samanta, Daniels un tavs dēls. Tu taču zini, ko esi izdarījusi, vai ne?

-Nosprāgsti ellē,-

-Keita, Keita,- viņš sarkastiski iespurdzās un nošūpoja galvu,- Cik reižu tika teikts, ka tas, kas debesīs ir iecerēts, ir likums? Džošua skaidri tev pateica, ka tu un Kristiāns neesat pāris. Tāpat kā tavi vecāki un tavu draugu vecāki. Mēs nolēmām jūs visus sodīt par šo nešķīstību, lai vairs šādas radības nerastos.- tronis sacīja, un pacēla savas koši zaļās, šaurās acis pret mani,- Pavisam drīz sagaidīsim atlikušos viesus un sāksim izrādi. Kas tāds noteikti mainīs pasauli.

-Es..-

-Paskaties uz savām rokām, sapratīsi,- viņš piemiedza aci un sašūpojās uz purngaliem,- Man jāiet. Šķiet, ka vajag nosvinēt tevis sagūstīšanu. Izgulies kārtīgi,- viņš silti pasmaidīja. Paspēju tikai uz sekundi pievērt acis no pārguruma, kas draudēja mani pārņemt.. un, kad otrreiz atvēru acis, viņš bija prom.

Es palūkojos uz savām rokām un strauji ievilku elpu no pārsteiguma. Tad lūk, kāpēc tās liesmas.

Inferno (44)