Inferno (36)7

Pāris dienas pēc mūsu sarunas es turpināju ceļot pa štatiem vienatnē. Manas attiecības ar Emīliju bija kļuvušas katastrofālas. Lai gan es pēc viņas mežonīgi ilgojos, nācās saņemties un tēlot vēso. Bija palicis mazāk kā mēnesis. Mēnesis, kas man atvēlēts lai dzīvotu. Apmaiņā pret manu dzīves laiku, velns atgriezīs manu māti un manus vecvecākus. Tikai apmaiņā pret manu mazvērtīgo dzīvību. Nez, kāda būs sajūta ellē? Vai mans upuris būs tā vērts?

Es biju izmetis bezgalības zīmei līdzīgu maršrutu kartē un nespēju vairs turēties prom no mājām. Laiks grieza robus man dvēselē. Es nedrīkstēju to vairs tērēt. Šīs pāris dienas es biju pavisam nolaidies. Es bēgu no problēmām un palaidos. Es dzēru. Un daudz. Es centos ar balinātāju izdedzināt sev smadzenes, bet, kāds pārsteigums, man nekas nenotika. Biju pat centies sev dzērumā pārgriezt vēnas. Nekā. Viss sadzija kā nebijis. Es biju nolemts.

Lēti hoteļi, neveselīga pārtika un pamatīgi kvantumi alkohola. Es parasti pavadīju stundas sēžot tumšā istabas kaktā ar pudeli pie rokas un reflektēju par pozitīvajām atmiņām ar Emīliju un vecmāmiņu. Sāpīgākais bija, ka pat šīs domas man nepalīdzēja rast mieru.

Es negribēju mirt. Bet man vajadzēs. Es gribu mammai atmaksāt to, ko viņa man sniedza.

Viņa man atdeva savu dzīvību, lai pasargātu mani. Tagad mēs bijām mainītās lomās.

Emīlija bija teikusi, ka mamma ir kaut kādā ceturtajā pasaulē. Nez, kā tur bija? Kas tā bija par vietu? Kā viņai tur klājas? Vai velns patiešām spēs viņu atpestīt no turienes?

-Muļķis,- es nogrozīju galvu, un pieliku pie lūpām pienīgo Rumchatas pudeli,- Idiots,- es noteicu un, atgāzis galvu, ļāvu samtainajam alkoholam noglāstīt muti un elpceļus. Mazliet nomiglojās skatiens un es apmierināti pasmaidīju. Noliku pudeli malā, turēdamies pie reibuma sajūtas, ko alkohols raisīja un izvilku no jakas kabatas samīcītu «Camel» cigarešu paciņu. Ieliku vienu no stobriņiem starp lūpām un aizpīpēju tās oglīti. Pustumsā tā atgādināja luksafora gaismiņu un kvelošas ogles vienlaikus. Atgāzu galvu pret sienu un izpūtu saldskābos dūmus pret griestiem, kur pat nebija iestrādāti dūmu detektori. Baltie dūmi, biezi kā jūras viļņu putas ar slaikiem pirkstiem gramstījās gar logiem, atstājot uz tiem baltas pēdas, kāpa uz augšu, liekot telpai smaržot pēc deguša papirusa un kaut kā salda. Ar brīvo roku izvilku no kabatas maku un atvēru lielāko atvērumu, kur bija mana un Emīlijas bilde no izlaiduma. Meitenes mati bija sapīti skaistās bizēs un mana mazā staroja. Es pats biju izvēlējies viņai kleitu, jo, pirmkārt, zināju, ka meitene nevarēja atļauties ko tik greznu, otrkārt, jo vēlējos, lai visi redzētu viņu man blakus ar lepnumu un skaudību, un, treškārt, jo viņa to bija pelnījusi. Gaiši zilie zīmuļveida piegriezuma svārki izcēla viņas garās kājas, un tumšā, sirdsveida izgriezuma samta korsete izcēla viņas figūru. Kleita bija tikpat īpaša kā viņa pati. Man bija vienalga, cik tā izmaksāja, ja tas lika Emīlijai tā smaidīt. Tā smaida dēļ es biju gatavs uz visu.

Viņa mani izmainīja. Varbūt tas sākās jau bērnībā, kad es viņas dēļ teju zaudēju prātu, jo viņa mani kaitināja. Mēs sapazināmies diezgan muļķīgā veidā, Emīlija pienāca man klāt un ar pamatīgu vēzienu ieblieza man ar savu sarkano plastmasas lāpstiņu pa pauri, skaļi deklamējot vārdu «Idiots!», jo nejauši biju izjaucis viņas «urupučkūkas», kas bija smilšu formītes bruņurupuča formā. Man šķiet, man tad bija trīs gadi. Diez ko daudz es no bērnības neatceros, bet tās sāpes man palika prātā.

Pat tagad automātiski piešāvu plaukstu pakausim, it kā tas būtu noticis nupat. Laikam ejot, es viņai padevos vēl vairāk. It viss, ko viņa darīja, man patika.

Viņa nelīdzinājās nevienai citai meitenei, ko jebkad biju saticis vai redzējis. Viņa tēta kreklā spēlēja futbolu ar bumbu, kas bija pavisam noplīsusi un dubļaina, un bija drosmīgāka par jebkuru puisi pagalmā. Viņa čiepa konfektes no vietējā saldumu veikala un nekad nevienu nepaturēja sev. Viņa vienīgā rūpējās par visiem lopiņiem, ko vien satika. Katra diena, kad viņu redzēju, bija dāvana.

Pusaudža gadi bija jautrākie. Mums nebija parastās, saldās attiecības. Mēs gājām uz futbola spēlēm, ēdām corndogs uzkodas, braukājām ar kartingiem un bieži braucām ārpus pilsētas uz ballītēm, lai iedzertu. Viņa bija kā mans labākais draugs un mīļotā sieviete vienā personā. Kopā mēs skatījāmies multfilmas par Baikerpelēm no Marsa vai Bruņurupučus Ņindzjas. Kopā bastojām stundas un gatavojām pusdienas. Viņa bija mans papildinājums.

Nesaprotu, kāpēc aizvien nebiju viņai pateicis, ka viņu mīlu.

Salocīju bildi un aizvēru acis. Nodzēsu izsmēķi pret koka grīdas dēļiem un dziļi nopūtos.

Laikam bija laiks doties mājās.

- - -

Parasti es nekad nesēstos dzēris pie stūres. Šoreiz bija izņēmums. Es braucu prātīgi, benzīntankā iegādājos ūdens pudeli, kas ļāva mazliet atžirgt no alkohola. Ohaijo es pat biju iegādājies jaunas drēbes un iegājis dušā benzīntankā, kad jau sāku justies vairāk kā cilvēks. Tajā pašā universālveikalā arī biju nopircis dāvanu Emīlijai un nespēju vien sagaidīt brīdi, kad viņai varēšu to nodot.

Katrs kilometrs, kas samazināja attālumu starp mums, iedarbojās kā dopings uz manu nervu sistēmu. Es speciāli viņai neteicu, ka būšu. Es gribēju viņu pārsteigt, apķert un turēt rokās. Sajust, pateikt viņai visu. Izdzīvot šo mēnesi ar viņu un darīt meiteni laimīgu.

Pulkstenis bija 22:43, kad iegriezos mājas pagalmā. Dzīvojamajā istabā dega gaismas un pamanīju, ka virtuves loga aizskari ir pavērti un viņa skatās. Jau gribēju pamāt, kad man iezvanījās telefons.

-Tu esi pārāk paredzams, Aksel,- viņa iešņukstējās klausulē un atvienoja sarunu. Izkāpu no mašīnas un papletu rokas, kad mana mazā atvēra durvis un skriešus metās pie manis, apvīdama trauslo augumu man apkārt. Nu tad beidzot. Kad viņas augums piespiedās manējam, es jutos piepildīts un vesels. Ieelpoju viņas smaržu, kas attāli atgādināja avenes un jasmīnus vasaras pilnziedā un piespiedu meiteni sev cieši klāt.

-Aksel,- viņa uzmeta lūpu un pieglauda galvu manam kaklam,- Tu esi idiots..

-Es zinu, mazā,- es sacīju un sabučoju viņai vaigu,- Es zinu, mīļum. Es zinu.

Par spīti tam, ka bija tumšs, es viņu redzēju lieliski. Viņas brūnajās acīs vizēja asaras un vaidziņi bija apsārtuši no asarām. Emīlijas viena roka bija aizņemta. Gribēju paskatīties, ko viņa tur, taču meitene bija pārāk cieši piespiedusies man kāt un raudāja no visas sirds.

-Emīlija?- es pavaicāju un noglāstīju viņai muguru,- Viss ir kārtībā?

-Nē,- viņa iešņukstējās un paslēpa kreiso roku aiz muguras,- Nē, nē, nē.. nav..

-Kā nav? Kas noticis?-

-Piedod man, saki, ka piedod man,- viņa lūdzās , lūpām un augumam drebot kā briesmīgā salā.

-Par ko, Em?- es vaicāju. Viņa piekļāva savas lūpas manējām, nepārtraukdama atvainošanos un tad es to sajutu. Dūrienu mugurā.- Em.. Kas..

-Es šoreiz tevi izglābšu,- viņa sacīja un atkal iecirta nazi man mugurā,- Es mīlu tevi..- viņa sacīja un izķepurojās no mana tvēriena.- Es neļaušu velnam tevi paņemt ellē.. Es neļaušu,..- viņa sacīja. Es saļimu uz ceļiem un jutu asu triecienu pret deniņiem, pēc kā manas acis aizvērās. Pēdējais, ko es dzirdēju, bija identiski skaļš trieciens man blakus.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Inferno-37/788157