Ko Jūs domājat par manu darbu līdz šim? Varbūt ir kaut kas kā pietrūkst, ko vajadzētu vēl, vai kā ir par daudz? Ļoti noderētu arī kritisks skatījums. Ļoti gaidīšu ieteikumus. - K.
Inferno (34)9
255
0
-Viņa bija ļoti īpaša meitene,- darbiniece, kura man pasniedza brūnu ādas mapi, sacīja,- Kad viņa bija te, visas telpas atplauka. Viņa, par spīti visam, bija saulains cilvēks vārdu tiešā nozīmē. Pat tad, kad viņa klusēja un skuma. Bērnus viņa pievilka kā lapsenes saldumi.- viņa silti pasmaidīja. Gribēju rupji iebilst, taču baidījos, ko manas spējas spētu ar šo sievieti izdarīt,- Vai ir kādi jautājumi?
-Vai jūs zināt, kur viņa ir šobrīd?- es nedroši vaicāju. Lai gan ticamība bija maza, vajadzēja pamēģināt.
Sieviete saknieba biezās lūpas un nogrozīja galvu,- Diemžēl, nē. Viņa pazuda ar Danielu. Mūsu slimnīcai tad bija smagi laiki, nebija līdzekļu, lai meklētu pusaudzi, kurai uznācis dumpinieciskums.- viņa atklāti sacīja. Nezinu, vai pēkšņā atklātība bija sievietes pašas vai mana iniciatīva. Varbūt es vienkārši par daudz domāju.
Pamāju ar galvu un apsēdos uz krēsla gaitenī un atvēru smago, biezo mapi,-Tas arī viss. Paldies,- es noteicu un sāku lasīt pirmo lapaspusi. Sieviete laipni atbildēja ar smaidu un devās tālāk pa gaiteni savās darīšanās.
«Samanta Džīna Vaita, 16 gadu. Veselības stāvoklis: izcils. Atklātas telekinēzes spējas, spēj ar skatienu pārvietot priekšmetus neilgu laika posmu. Nav novērojamas psiholoģiskas problēmas. Māte, Endžela Vaita, ar savu parakstu apliecina par meitenes pilnīgu nodošanu (adopciju) Svētās Helēnas klīnikas medicīnas personālam. Tēvs, Dāgs Vaits, miris pirms Samantas dzimšanas.»
Blakus šiem īsajiem teikumiem, kas bija rakstīti ar melnu tintes pildspalvu, smalkā, vijīgā rokrakstā, bija jaunas sievietes fotogrāfija. Viņas smalkie vaibsti attāli atgādināja mammu. Sievietei bija pavisam mazas lūpas un deguns, kontrastā ar lielām, pelēkām acīm un koši sarkaniem, gariem matiem. Viņai bija burvīgas bedrītes vaigos, kas padarīja viņu mīlīgu. Nekas viņas būtībā neliecināja par ko pārdabisku. Viņa bija parasts cilvēkbērns ar neparastām spējām. Pāršķīru lapaspusi, kur bija salīmētas līniju burtnīcas lapas, uz kurām bija gan zīmējumi, gan teksts ieslīpā rokrakstā.
«Viņi mani tracina. Viņi grib, lai es runāju, ēdu un dziedu kā pārējie. Man nemitīgi tiek stāstīts par to, cik jauka meitene es esot bijusi, pirms šīs likstas notika ar mani. Man ir vienalga. Kopš mammas man vairs nav, man viss ir vienalga. Viņa vienmēr teica, ka es esot monstrs. Droši vien viņa patiešām tam ticēja, jo bija kaislīga kristiete, un kas pārdabisks viņu biedēja. Šī kladīte man ļauj nesajukt prātā. Ja nebūtu šīs niecīgās dāvanas no nezināmas personas, es nezinu, ko es darītu.
Es jūku prātā.»
«Viņi speciāli mani provocē. Viņi liek man pretī dārgas sudrablietas un ar tēloti laipnām sejām aicina, lai es tās paceltu. Viņi tēlo manus draugus, es zinu, ka viņi tādi nav. Klusēt ir tik grūti.. Gribas kādu, ar ko es varētu parunāties. Šodien es ar skatienu ietriecu sviesta nazi apsargam kājā, jo viņš mani apsaukāja. Bez darba palika viņš. Es todien pirmoreiz iesmējos. Tas bija dīvaini. Es nejutos labi, ka tā izdarīju, bet no otras puses, jutos gan. Viņš par mani ņirgājās. Teica, ka esot sātaniste. Iluminatī vai kaut kas tāds. Man vajadzēja, lai viņš liek man mieru. Vispār, es tēmēju uz viņa pieri, bet nazis aizgāja uz kāju. ;D Ak es.. ;D :D :D»
-Tūlīt pat noliec tos dokumentus, kur paņēmi!- kāds sacīja. No apjukuma, mape izkrita man no rokām un ar maigu būkšķi piezemējās uz flīzētās zemes. Man pie pieres bija stobrs, kura aukstās lūpas skāra sakarsušo pieres ādu. Svešās acis ļauni gailēja un tajās atplauka smaids,- Vai arī, esi labs puisēns, un atdod tos man, labi?
Tev patiks šie raksti
