Inferno (31)3

Aksels.

Es pats nesapratu, ko biju izdarījis. Ierocis pazuda man no rokām un istabā paliku viens pats. Apjucis. Apstulbis. Mamma tikko bija tepat un teica, ka mani mīl. Viss notika tik ātri, ka es pat nepaspēju aptvert, kad biju pats savām rokām nogalinājis savu māti. Viņa upurēja sevi, lai pasargātu mani un tēvu. Viņas gars pazudis no zemes virsas un nekas viņu neatgriezīs.

Es viņu meklēju gadiem. Es gribēju zināt, kas notika. Neguvis atbildes, es ļāvu arbaletam caurdurt viņas augumu un izšķīst tūkstošiem mirdzošos putekļos. Tādas lietas parasti piedzīvo varoņi fantastikas žanra seriālos. Es biju mirstīgais, un man, pēc visiem likumiem, nekas tāds nebūtu jāpiedzīvo.

Sasalis apsēdos uz gultas un nobraucu ar plaukstām pāri sejai. Es vēlējos, kaut spētu izdzēst visu, ko piedzīvoju šo pāris dienu laikā no galvas, bet nekādi to nespēju. Es biju nikns uz sevi un gribēju izšķaidīt savu stulbo galvu pret asfaltu mājas priekšā, ja vien tas man garantētu iespēju saprast, kas, pie velna, notika.

-Mīļais?- zīdainas balss īpašniece mani uzrunāja un es palūkojos uz Emīliju, kura nometa pastnieka stila somu no mākslīgās ādas uz zemes un ātriem, gariem soļiem pienāca pie manis,- Es zvanīju pie durvīm jau kādas desmit reizes. Tu man neatbildi..- viņa uzmeta lūpu un bažīgi nolasīja manu sejas izteiksmi,- Aksel? Kaut kas ir noticis?

-Es pats nezinu,- klusi teicu. Mana balss vairāk izklausījās pēc čuksta. Ja iepriekš es nesapratu, kas notika, tad tagad vairs tam nebija nozīmes. Galva bija kā izslaucīta. Ķermenis, laikam, meklēja veidus, kā atvieglot informācijas apjomu smadzenēs,- Emīlija, es izdarīju kaut ko briesmīgu,-

-Ko tu izdarīji?- meitene saprotoši vaicāja un uzlika smalko plaukstu man uz vaiga,- Mīļais, tu zini, tu man vari stāstīt visu. Vai darbā kādas problēmas?- meitene mīļi vaicāja. Viņas balsī ieskanējās bažas un skumjas. Ja nemaldos, Emīlija nekad mani nebija redzējusi nomāktu. Kopš viņu satiku, es biju stiprs un tikai vienatnē ļāvos emocijām. Es biju pakārtojis savu dzīvi viņai un biju meitenes sargs. Viņa to labi zināja.

-Es nogalināju…- centos pateikt, nesaviebjoties,- Es nogalināju Katrīnu.

Emīlija mulsi iespurdzās,- Ko tu izdarīji?- viņa mazliet pasmaidīja, taču smaids tūdaļ apmācās,- Aksel, tu nevari nogalināt kādu kas ir miris. Tas nav iespējams.

-Ir. Es izšāvu arbaletu cauri viņas krūtīm. Viņa sabirza putekļos manā acu priekšā,- es žiglos vilcienos pastāstīju un atgrūdu viņas tvērienu. Apliku sev apkārt rokas, kad acu priekšā novizēja aina ar mammas mīļo smaidu un viņas vārdiem, ka viņa mani mīl.

Emīlija saknieba lūpas. Tā viņa darīja ikreiz, kad kaut ko domāja. Viņas acu zīlītes šaudījās uz visām pusēm, apstrādājot nupat iegūto informāciju.- Kā tas var būt.. Kāpēc?

-Viņa nepaskaidroja. Tikai teica, lai..- lai kā es gribēju, es nespēju pabeigt to teikumu. Saņēmu matus plaukstā un cieši to saspiedu. Fiziskās sāpes salīdzinājumā ar garīgajām bija nieks,- Es nezinu, kāpēc es to izdarīju. Bet es to izdarīju… Emīlija, es esmu slepkava,- es pacēlu skatienu uz meiteni. Viņa žēli lūkojās manī,- Es nezinu, kā dzīvot..

-Keitai noteikti bija iemesls tev to lūgt,- Emīlija ieteicās un apvija smalko augumu man apkārt vienkāršā, taču siltā apskāvienā, kas sasildīja manas sasalušās vēnas,- Viņa ir stiprākais cilvēks, ko es zinu. Viņa noteikti darīja to tāpēc, ka tevi mīlēja. Nešaubos, ka tas viss nepalika bez plāna. Tajā īsajā laikā, ko pavadīju ar viņu, es zinu. Tava mamma nekad mūžā tevi nepamestu un nelēktu nāvei rīklē. –

-Tu nesaproti,- es uzstāju un mazliet agrūdu viņu no sevis. Aizvien nespēju runāt skaļāk par čukstu,- Tu nesaproti, kā ir, kad meklē gadiem ilgi kādu, kurš pat nav cilvēks, negūsti atbildes un pats ar savām rokām viņu nogalini. Tu nezini, tu nesaproti, kā ir nogalināt paša māti.. Kā man vispār pacēlās roka to izdarīt… Viņa man lūdza.. Es taču varēju atteikt..

-Kuš,- mīļotā mierināja.- Mēs to atrisināsim, lai kas notiktu. Labi?- viņa vaicāja un atspieda pieri pret manējo,- Es tev palīdzēšu saprast, kas noticis. Domāju, ka primārais, kas mums ir jāizdara šajā situācijā, ir jāatrod tavs tēvs.. Vai ne?

Es nespēju parunāt. Tikai pamāju. Emīlija atplauka smaidā un apsēdās man klēpī. Viņas siltais, brūno acu skatiens noglāstīja manu seju tīkamā žestā un es jutu krūtīs siltumu, ko allaž radīja viņas klātbūtne.- Ko es bez tevis darītu?-

-Es zinu, ko tu vari darīt ar mani,- meitene koķetēja un ar lūpām uzspieda šķīstu buču man uz vaiga. Viņas lūpas pārslīdēja manam vaigam līdz ausij, un es tīksmē iestenējos. Rokas automātiski apvijās ap viņas trauslo augumu un lūpas sameklēja viņējās,- Iesim gulēt?

Divreiz jautāt nevajadzēja.

Man vienalga vajadzēja izlikt enerģiju.

&&&

No rīta diena sākās kā ierasts. Kopā ar Emīliju paēdām brokastis un sagatavojāmies skolai. Bija viegli aprast, ka meitene tagad dzīvoja ar mani. Bet, tagad, kad mūs vienoja daudz vairāk kopīga, kā attiecības, kaut kas bija mainījies. Bija lietas, kas mums bija jānoskaidro cik vien ātri iespējams. Kad biju uzvilcis džemperi, paskatījos uz Emīliju, kura sēdēja pie apaļā koka galda un rokās turēja kladi cietos vākos, ko nekad iepriekš nebiju redzējis.

-Kas tas ir?- es noprasīju un lēnām apsēdos meitenei pretim. Emīlija papurināja galvu,- Em?

-Tā te vienkārši uzradās,- meitene mulsi sacīja un atvēra kladi,- Pirmajās lapās nekas nav rakstīts. Tukšas,- viņa samulsa un pagrieza kladi pret mani, kur atvērums bija tukšs,- Pagaidi,- meitene sacīja un atvēra viduci, kas no viena gala līdz otram bija aizrakstīts ar melnu tintes pildspalvu, kaligrāfiskā, smalkā rokrakstā.

-izlasi,- es mudināju un sarosījos. Pirmā doma bija, ka tas ir kaut kā saistīts ar paranormālo, kas nupat bija ienācis mūsu dzīvēs. Gribējās ticēt un domāt, ka tā ir kāda ziņa no mammas.

-Ja tu šo lasi, man viss ir izdevies. Dēls, nevaino sevi. Es izdarīju to, ko uzskatīju par pareizu. Man nav daudz laika, lai te izteiktu visu, ko jūtu, jo tad man būtu jāsaraksta grāmata. Pirms nāves, es visu tev un Emīlijai.. un.. Kristiānam, nepieciešamo sarakstīju šeit. Rejs apsolījās pēc manas nāves nogādāt šo jums. Nebrīnieties, ja viņš nesasveicinājās, tas tika darīts slepus, aiz Džošua muguras. Ja viņi par to uzzinātu, viss būtu cauri. Uzskatiet, ka šis ir Jūsu darāmo lietu saraksts. Es jūs abus, no visas sirds, lūdzu, izpildīt šos punktus, lai tur vai kas. Tas ir jūsu pašu labad. Es nenomiru tāpat vien. (man vajadzēja pateikt ko indīgu, sorry)

*Atrodiet divus cilvēkus vārdā Samanta un Daniels. Jūsu rīcībā ir internets un milzums vecu grāmatu, kur varētu būt kaut kas par viņiem rakstīts. Jums ir arī laiks un jūs esat cilvēki. Pilnīgi noteikti Jums ir jādodas uz Svētās Helēnas neiroloģisko klīniku un, manis pēc, jānosper dokumenti par Samantas vai Semas lietu. Šie cilvēki, ja jūs viņus atradīsiet, būs vislabākie palīgi un visu jums paskaidros. Pēc kāda laika jūs satiksiet personu vārdā Reimonds. Viņš ir draugs. Ar viņu kopā jums jānoskaidro par elles un debesu pusēm. Kaut kas tur nav tīrs. Pasakiet Kristiānam un manai mammai, ka es viņus ļoti mīlēju. Es mīlu arī tevi dēls, un arī tevi, Emīlija. Tagad jūs esat divi. Jums ir jāatrod spēki un jāsadarbojas. Es jums abiem ticu. Es jūs visus mīlu.

-Skabarga pakaļā, Katrīna (Keita)

Kad meitene pabeidza lasīt, klade izšļuka viņai no rokām un atsitās pret galda virsmu ar maigu būkšķi. Jau grasījos vaicāt meitenei, kas noticis, kad dzirdējām, kā atveras aizslēgtās durvis. Nepaspēju pat jēgā attapties, kad jutu, kā tieku sviests pāri visai telpai un ar muguru piedzīts pie sienas. Šķita, ka man ielūzt mugurkauls un sāpjpilni ievaidējos.

Uz mani vērās divas melnas acis un vaibsti, kas lika domāt, ka skatos spogulī. Ap manu tēvu mirguļoja melna migla un viņa seja izdvesa ļaunumu. Viņš elpoja smagi, taču ritmiski. Knapi ievilku elpu, kad beidzot viņš mani atlaida un nometa zemē.

-Tu viņu nogalināji,- viņš norūca un sāka nākt man tuvāk kā plēsoņa. Emīlija bija pieķērusies viņa rokai un kaut ko dedzīgi lūdza. Gribēju pakustēties, taču asās sāpes ķermenī mani pienagloja pie vietas. Šķita, ka kaut kur ir eksplodējusi bumba un visas skaņas šķita attālas.- Tu nogalināji manu Katrīnu. Tu.- viņš aizvien nikni sacīja un ar skatienu vien aizmeta Emīliju pret sienu, lai tā viņam netraucētu,- Kā tu to varēji? Tu biji viņas dēls..

-Nedari.. pāri.. Emīlijai..- es izmocīju pēdējiem spēkiem un centos piespiest rokas vai kājas strādāt, taču nekas neklausīja,- Nogalini mani, ja gribi, bet ne viņu.

-Kā vēlies.- Viņš indīgi atcirta un pacēla roku pret mani,- Tu neesi mans dēls. Tu man viņu atņēmi.

Inferno (32)