Inferno (10)10

Ezekiels izskatījās kā mazs, apmierināts bērns. Viņš te bija viens no neiederīgākajiem. Kā bija kāds kašķis, tā vīrietis bija klāt. Šķiet, ka dusmas un skumjas viņu pievilka kā bites feromonu. Mēs ar Kristiānu skatījāmies viens uz otru, šķiet, gaidīdami, kad viens ierunāsies. Gaisā starp mums vijās saspīlējums, kas koda mutē un dvēselē. Klusums kliedza vairāk kā vārdi. Nolaidu skatienu, cerībā gūt atvieglojumu, ka divu vīriešu skatieni neurbs manu augumu, taču tam nebija rezultātu. Viņu skatienu radītās lodes plosīja manu ādu, atstājot dvēseli asiņojam. Es jutos nodota, dusmīga un vīlusies. Vairāk par visu, es jutos vāja.

Kur palikusi Keita, kura gribēja iemest cilvēkiem ar meteorītiem, lai tie mazliet attaptos? Kur bija palikusi mana dzēlīgā mēle, kas izveda no pacietības pat rūdītākos prātus? Vai tiešām viena diena spēj mainīt tik sasodīti daudz, ka es vairs nebiju... es?

-Es jūs atstāšu divatā,- Ezekiela balss beidzot pārcirta klusumu un mēs abi palūkojāmies uz pašapmierināto kretīnu,- Šķiet, ka jums vajag parunāt.

-Ezekiel, lūdzu,- Kristiāns zemā balsī sacīja. Arī viņš neizklausījās pēc sevis. Drīzāk, kā erceņģelis, kuri nesaka, ko domā, bet gan to, kas ir pareizi. Arī viņš bija mainījies. Cilvēks, kas stāvēja pāris metrus no manis, vairs nešķita kā mans Kristiāns. Jūtas arī vairs nebija tās pašas. Viņš mani bija nodevis un sāpinājis. Mans Kristiāns mani nemūžam nepieviltu.

Mans Kristiāns bija miris. Laikam tāpēc, viņš tik intensīvi uzstāja, ka man vajag viņu aizmirst. Acīs grauza asaras, kas draudēja mani salauzt iekšēji un ārēji. Bija grūti tās noturēt sevī. Domas šaudījās par iespējamajiem minējumiem, taču skaidrojuma nebija. Atlika tikai atrast balsi un izrunāties ar Kristiānu.

Tad starp mums tiešām viss būs beidzies.

Ezekiels devās uz galveno mītni, bezbēdīgi svilpodams. Kristiāns izšņāca gaisu cauri zobiem un izbrauca ar roku cauri gaišajiem matiem. Nožēlas viņa sejā nebija. Tikai un vienīgi alkas izpildīt pienākumu un pierādīt savu perfekcionismu. Kā jau tipisks erceņģelis, viņš bija pienākuma vergs.

-Kā tu tā varēji?- es beidzot piespiedu sevi runāt, un viņa dažādo acu skatiens uzlūkoja mani ar mulsumu. Savilku pirkstus dūrē un ļāvu dusmām un naidam pārņemt veselo saprātu,- Es to gaidītu no jebkura.. JEBKURA! Tikai ne no tevis!

-Katrīna, es nevēlos tev nodarīt pāri. Nerunā ar mani tādā tonī,- viņš nikni atcirta. Mana iekšējā būtība to dzirdot, sarāvās mazā kamoliņā un centās paslēpties,- Tev nav tiesību mani sodīt.

-Ak nav,- es sarkastiki iedzēlu,- Tiešām? Atņemt man vienīgo, kam esmu piešķirta un pierādīt, cik sasodīti perfekts izdzimtenis tu esi?

-Pievaldi muti,- viņš uzrūca un es jutu, kā viņš saspringst dusmās,- Un uzklausi mani.

-Un ko tu izdarīsi, ja es to nedarīšu?- es izaicināju, sakrustodama rokas uz krūtīm,- Liksi man klanīties ceļos, kā citi erceņģeļi? Izliksies pārāks par mani?

-Ja vajadzēs, jā,-

Man aptrūkās vārdu. Viņš ne reizes nebija ar mani tā runājis. Mēs pat nebijām strīdējušies.

-Man ar tevi nav par ko runāt,- es noteicu un nolaidu skatienu. Uz īsu mirkli sajutu, kā viņš izmanto spējas pret mani, kas taustījās ap manu dvēseli un saprātu, taču tās atlaidās. To vietā stājās neizmērojamas dusmas. Pat nepaspēju sevi kontrolēt, kad mans skatiens ieurbās viņā un es noguldīju vīrieti uz ceļiem savā priekšā. Viņš apmulsa un nespēja pretoties manām spējām. Manas emocijas padarīja mani stiprāku, neļaujot man apstāties. Kristiāns satvēra kaklu un viņa acis gandrīz izvalbījās, no ķermeņa piepūles kampt pēc gaisa.

Apstājies. Es sev pavēlēju, taču tas nelīdzēja. Mans skatiens viņu vienkārši nogalinās. Stop!

-K...eita...- viņš izmocīja un centās uz mani paskatīties. Taču mans spēks viņu grūda aizvien tuvāk zemei kā pazemīgu suni. Es nekad nebiju nodarījusi nevienam pāri. Nekad. Es nespēju sevi kontrolēt. Šķita, ka mans ķermenis liesmo ugunī, un liesmu mēles laiza manas rokas un kājas, gūstot patiku par cita sāpēm. Tā nebiju es.

-NĒ!- es beidzot iekliedzos un sabruku uz ceļiem. No spēka, kas virmoja manī, man sāka sāpēt galva un acu priekšā nozaigoja sarkanīgi melna aura, kas pulsēja manā sirdspukstu ātrumā. Kristiāns ieklepojās un es knapi redzēju, kā viņš nāk manā virzienā. Viņš izskatījās nobijies un pie;liecās man pretim,- Netuvo... Netuvojies man,- es pavēlēju un pastiepu plaukstu, lai atturētu viņu no sevis. Es nesapratu, kas notika, un man bija bail, ka varu viņu un sevi nogalināt.

-Tavas acis, Keita,- Kristiāns sašutis sacīja, skatoties man acīs. Viņa sejā bija lasāms izmisums. Es nespēju viņam pajautāt, par ko viņš runā, kad tas pats spēks, kas nospieda viņu pie zemes, pārlēca pie manis un es jutos tā, it kā man tiktu pārlauzts ik katrs kauliņš, pārplēsts ik katrs muskulis. Es nespēju paelpot, jo šķita, ka man ir aizcirsta elpa

-Keita? Tu mani dzirdi?- viņš mani sāka purināt, taču tam nebija rezultātu. Es dzirdēju, kā sieviete izmisīgi kliedz, un tad sajutu, kā man tiek atlauztas rokas. Aizspiedu ciet acis, cērībā, ka no sāpēm paģībšu, taču nesekmīgi. Sāpes caurstrāvoja ķermeni un es ļāvos to spēkam.

-Dīn, ved viņu prom,- es dzirdēju un atvēru acis. Man priekšā bija vairāki apveidi, kurus vairs nespēju saskatīt. Man tika saslēgtas rokas un es tiku pierauta kājās. Dīna nežēlība atgaiņāja sāpes uz mirkli, un es gandrīz pat viņam par to pateicos. Taču man nebija spēka un mana galva atkārās uz atpakaļu kā lupatu lellei. Jutu, kā tieku iecelta rokās, un jutu siltas lūpas pret ausi.

-Tā būs labāk tev,- Kristiāna balss sacīja un es vairs nespēju noturēt acis vaļā. Piedzīvotais bija izsūcis visus spēkus no manis. Pēdējiem spēkiem es ielūkojos viņa domās un jau tūlīt to nožēloju.

-Ja tu pieskarsies Emīlijai, es tevi nogalināšu,- es piedraudēju un tas arī bija viss, kas bija manos spēkos. Pirmo reizi pēc nāves, es biju bezsamaņā. Tā sniedza gandrīz taustāmu, siltu un patīkamu mieru, līdz es aptvēru, kas bija noticis.

Kristiāns mani bija piespiedis nodarīt pāri sev un man. Iemesls, kāpēc viņš to darīja, lika man vēlēties pamosties ātrāk, taču nespēju.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Inferno-11/784877