http://spoki.tvnet.lv/literatura/Inde-3/757218">Inde #3
http://spoki.tvnet.lv/profils/BAD-BLOOD">
Citas daļas
Emmai šķita, ka viņa ir nonākusi kārtējā strupceļā. Kas gan tas bija par nejēdzīgu likteņa pavērsienu, kas lika viņai aizmirst pašai sevi, tik ļoti mīlot jauno franču valodas skolotāju.
Viņa noglāstīja mazo fotogrāfiju un veltīja smaidu savam princim. Meitene no penāļa ārā izvilka parasto zīmuli, savukārt no A4 formāta zīmēšanas albuma lapām veikli nočiepa vienu balto taisnstūri. Tieši tā, Emma vēlējās uzzīmēt Leo.
"Mana cerība nemirs. Es tevi mīlu, Leo," viņa vēlreiz aizdomājās par savu plašo, platonisko mīlu un ķērās klāt pie darba.
Ar pāris centieniem bija krietni par maz. Emma vairākas reizes centās uzvilkt līnijas, kas atgādinātu sejas vaibstus.
Pēkšņi sakustējās meitenes istabas durvju rokturis. Viņa ar asu kustību paslēpa nupat iesākto zīmējumu.
Istabā ienāca Marlēna.
- Es dodos iepirkties. Vai tev kaut ko nopirkt? - viņa vaicāja jaunākajai māsai.
- Nezinu. Čipsus, - Emma centās pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no savas māsas, tāpēc centās būt pēc iespējas konkrētāka.
- Eļļā peldošus, aukstus ceptus kartupeļus arī? - Marlēna sāka ironizēt, jo necieta neveselīgu pārtiku un uzkodas.
- Oi, jā, labprāt. Sev arī paņem, - Emma bez sarkastiskas atbildes parādā nepalika.
Marlēna domīgi uzlūkoja jauno personu un jau pēc īsa mirkļa bija prom.
Emma pievērsās zīmēšanai. Tālu viņa netika, jo nespēja slāpēt savas domas un ilūzijas par šo vīrieti. Tas traucēja viņas zīmēšanai.
- Kāpēc man vispār ir jādzīvo... Es tā negribu. Leo, kaut nu tu man varētu būt blakus... kaut nu es varētu izdzirdēt tavu brīnišķo, vīrišķīgo balss tembru... īpaši jau franču valodā. Kaut nu es varētu sajust tevi... es esmu nelaimīga, šķirstot kladi un nekur neatrodot tavu rokrakstu. Ja es atrastu, es to noskūpstītu. Es esmu nelaimīga ik dienu, kad tevi nesatieku... - Emma lūkojās uz franču valodas skolotāja seju un pakāpeniski izplūda lēnā asaru straumē.
Labi, ka Marlēna to neredzēja. Vecākās māsas acīs Emma bija kļuvusi apmāta un stulba, ticot tādai "mīlestībai".
***
Marlēna apstājās pie kāda nesen atvērta tirdzniecības centra, kurš bija pilns ar apmeklētājiem. Saulainā, taču ne visai siltā aprīļa diena jaunajai sievietei likās kā radīta, lai tikai izbaudītu haosu un cilvēku burzmu, ko piedāvāja milzīgais veikalu klāsts.
Āra kafejnīcā sēdēja kāds, kuru vijolniece jau kaut kad bija sastapusi.
- Vai tu atceries pagājušo piektdienu? - Reinolds vaicāja savam draugam un lēni maisīja kafiju.
Viņa draugs, Sebastians, domīgi palūkojās uz Reinoldu, mirkli padomāja un atcerējās.
- Jā, protams. Tā bija diena, kad mēs aizgājām uz to garlaicīgo balli, - viņš nelāgi konstatēja.
- Tā balle it nemaz nebija garlaicīga. Nākošais - vai tu vēl atceries to vijolnieci baltajā kleitā? - Reinolds turpināja iztaujāt draugu.
- Atceros. Egita man kaut ko stāstīja, - Sebastians izteicās.
- Nu lūk. Nav svarīgi, ko domā Egita. Nu, saistībā uz mani, protams. Draugs, vai tu tici mīlestībai no pirmā acu skatiena? - Reinolds nerimās un centās uzzināt Sebastiana domas.
- Ticu. Es pat varu nosaukt vienu labu piemēru.
- Nu, un kāds tas ir?
- Tu mīli sevi tik ilgi, kopš pirmo reizi ieraudzīji sevi spogulī. Lūk, tā ir mīlestība no pirmā acu skata, - Sebastians padalījās ar ļoti reālu stāstu.
Reinolds noklausījās drauga teikto un sāka smieties.
- Nē. Es nerunāju par tādu mīlestību. Man šķiet, ka tu saprati, ko es vēlos pateikt, - viņš nomierinājās un cerēja no drauga saklausīt kaut ko nopietnāku.
- Jau teicu, ka ticu. Man šķiet, ka tāda mīlestība vēl eksistē, - Sebastians atkal kļuva nopietns un domās mēģināja atcerēties to, kā tad īsti sākās viņa attiecības ar Egitu. Un tas nebija viegls attiecību sākums.
Marlēna tikmēr raitā solī klīda pa tirdzniecības centra telpām un dusmojās uz saviem apaviem. Elegantās kurpes dragāja sievietes maigās pēdas.
Viņa bija nokļuvusi līdz āra kafejnīcai, kurā pie viena galdiņa jau ilgāku laiku sēdēja Reinolds un Sebastians. Sieviete vēlējās iedzert kādu tasīti kafijas, taču pēdējā brīdī pārdomāja, pagriezās un aizsoļoja prom - uz sava auto pusi, nemaz neievērodama abus vīriešus.
- Hei, vai tā nav viņa? - Sebastians ieraudzīja Marlēnu un nedaudz satrūkās.
Reinolds momentāli pagrieza galvu deviņdesmit grādu leņķī, cerēdams ieraudzīt sievieti.
- Kur? Kur tu viņu redzi? - Reinolds satrūkās vēl vairāk un gandrīz vai apgāza savu krūzīti.
Viņš tomēr pēdējā brīdī paguva ieraudzīt eleganto stāvu, kuru praktiski nepazina, taču, kā pats uzskatīja, "mīlēja no pirmā acu skatiena".
Marlēna iesēdās savā melnajā auto un ātri devās prom.
Reinolds piecēlās.
- Ko tu grasies darīt? - vaicāja viņa draugs.
- Likšu savai miesai sadegt, - Reinolds atbildēja un skrēja līdz savai automašīnai. Viņš vēl varēja pagūt apsteigt sievieti, kura bija sagrozījusi jaunā vīrieša prātu. Un, pašai nemanot, spēlējās ar to kā ar neejoša pulksteņa laika rādītājiem.
