http://spoki.tvnet.lv/literatura/Inde-14/758716">Inde #14
http://spoki.tvnet.lv/profils/BAD-BLOOD">Inde
Par jauno meiteni neko daudz teikt nevarēja. Emma pat neiepazinās ar Reinoldu un negrasījās sasveicināties ar vecāko māsu. Viņa kādu stundu mierīgi sēdēja savā mīkstajā gultā, vēra acis te ciet, te atkal vaļā, spēlēdamās ar plakstiņiem kā ar elektrības slēdžiem, sadalot vīziju divās daļās - ilūzijā un realitātē. Vien viņa jauca tumsu un gaismu, Emmai nelikās, ka ilūzija ir pekle un Leo ir sātans, kurš dedzina skolnieci sārtā liesmā, vēl joprojām rēkdams un atņirgdams savus baltos zobus.
Tad meiteni pāršalca viena briesmīga vīzija. Viņa aizvēra acis un ieraudzīja sievieti, kura kā neprātīga skūpstīja skolotāja draudīgās lūpas un ar bārdas rugājiem noaugušo seju. Gaišmatainā sieviete atpogāja vaļā viņa spilgti sarkanā krekla augšējo pogu, kura vai žņaudza vīrieša kaklu. Šī bezkaunīgā un vulgārā sieviete smaidīja un ar spēcīgu rāvienu plēsa uz abām pusēm Leo kreklu, no kura ārā ar mežonīgu ātrumu iztriecās visas pogas, kuras kā rūgta inde grauza Emmas trauslo sirdi.
Viss. Viņa izbijās no spēcīgās elpošanas un atvēra savas acis, izkļūdama ārā no tās elles. Ja tas būtu turpinājies, meitene būtu aiz matiem parāvusi un iegrūdusi šo erotiski noskaņoto sievieti milzīgajā katlā, kurš bija pildīts ar sprēgājošu lavu un noskatījusies uz to, kā no gaišmatainās radības pāri paliek vien pelni.
Pār Emmas vaigu noslīdēja skumja asara un viņa nolēma palūkoties pa logu, lai pa kluso vērotu Reinoldu.
Tur viņš bija - kopā ar Marlēnu. Un notiesāja pagatavotos gardumus.
- Vai tev no kaut kā ir ļoti bail? - Marlēna par katru cenu centās uzzināt vīrieša fobiju sarakstu.
Viņš mutē iebāza karsti kūpošo kartupeli un sāka domāt.
- Man nepatīk tumsa. Es jūtos ļoti neērti, vēlā stundā sēžoties pie auto stūres, bet tas jau tāds sīkums vien. Patiesībā no tumsas es baidos jau sen. Pat nezinu, kas mani tik ļoti baida. Vienmēr šķiet, ka var atgadīties kas slikts, - Reinolds atklāja savas bailes un nedaudz samulsa, jo uz brīdi sev šķita bērnišķīgs.
"Tad jau viņš ir godīgs un tīrs cilvēks," sieviete nopriecājās.
- Ak tā. Es gan pret tumsu neizjūtu ne mīlu, ne naidu, ne bailes. Vien zinu to, ka ar tumsu nācu šajā pasaulē.
Reinolds nodrebinājās. Ne tādēļ, ka viņam bija vēsi, jo pavasara vējš nedaudz kaitēja ēšanai brīvā dabā, bet gan kāda cita iemesla dēļ - vai tiešām iepretim viņam sēdēja tumsas karaliene?
- Tu piedzimi vakarā? - vīrietis neslēpa savu interesi.
- Krēslas stundā. Novembrī krēsla, manuprāt, ir īpaša. Lai arī tāda padrūma un smagnēja, tomēr mans laiks, - Marlēna atbildēja un uzbūra savā prātā rudenīgo skatu. Kaisles tajā bija visai maz, vien vēja rotaļīgā deja ar brūnajām koku lapām, kuras vēl nebija samestas sadegšanai sārtā, kā arī mēness parādīšanās virs kāda mierīga ezera ūdens.
- Taisnība, drūms tas gadalaiks ir, bet ko nu padarīt, - Reinolds piekrita viņas teiktajam. Viņš gribēja akceptēt ik visu, ko Marlēna sacīja. Tad viņam bija jāpiekrīt arī tam, ka reiz daiļava viņu nosauca par smagu - reize, kad viņš izvēlās ārā no šūpolēm rotaļu laukumā un salauza tās. Bet viņš bija gatavs piekāpties.
- Tu esi dzimis ziemā.
Vīrietis jutās pārsteigts.
- No kurienes tu to uzzināji? Šķiet, nebiju atklājis šādu detaļu mūsu sarunu laikā.
Marlēna pasmaidīja.
- Intuīcija mani pieviļ ļoti reti. Tā mani noteikti pieviltu tad, ja es censtos uzminēt tavu dzimšanas mēnesi, - viņa reizē ar lepnumu, taču vienlaikus arī nedaudz skumji atzina iespējamo sakāvi un ar baudu notiesāja Reinolda pagatavoto saldo ēdienu. Viņa nebija iedomājusies, ka vīrietis virtuvē spēs aiziet tik saldās galējībās. Un tas bija pat ļoti jauki.
- Decembris, - Reinolds atklāja un pasmaidīja.
"Es tomēr būtu uzminējusi. Un man šis tipāžs ir ļoti iepaticies. Lai arī es vēl joprojām uzskatu, ka viņš velta kaislīgus skūpstus savam spogulim, man šķiet, ka draugs viņš varētu būt labs un uzticams, - Marlēna rūpīgi analizēja un savā mākslinieciskajā prātā veidoja vai zirnekļu tīklu, kuram bija jāpilda neskaitāmas funkcijas, lai viņa nekļūdīgi varētu izprast narcisa dabu.
Arī viņa veltīja smaidu, īstenojot brīnumu - abu jauno cilvēku smaidīgie skatieni sadūrās kopā un Reinolda sirdī aizšķīla liesmu.
***
Sebastians iekāpa vienā vilcienā kopā ar Emmu. Attālums starp viņiem nebija liels, taču viņi viens otru tā arī nesatika. Vien sliedes bija vienas un tās pašas, kas traucās caur apmātības alu.
Egita gludināja sava mīļotā vīrieša kreklu un dungoja kādu sev mīļu un senu dziesmu.
Sebastians īgni palūkojās visapkārt un kļuva vēl neapmierinātāks. Viņš vēl joprojām nespēja saprast, vai pagājušajā naktī sapņoja par Marlēnu un skaļi kliedza viņas vārdu, vai tomēr tā nebija. Vismaz Egita neko neteica. Un viņa jau būtu gatava aizvērt acis, ja arī kas tāds būtu atgadījies. Viņš uzbudinājās ik reizi, iedomādamies Marlēnu, jaunais vīrietis modināja sevī zvēru, kaut kur dziļi nāsīs sajūtot viņas patīkamo aromātu, kas smaržoja kā ziedi jūnijā.
Nē, pagājušajā naktī viņš ne reizi neizkliedza savas mīļotās vārdu. Bet sapņoja gan - tie kliedzieni bija vien nekaitīgs sapnis.
- Mīļais, vai mēs šodien varētu pavadīt... - Egita iesāka un izslēdza gludekli, salocīja gaišzilo vīrieša kreklu un maigi to noglāstīja, jo bija ielikusi mīlestību, to gludinot. Ikdienas darbiņi un sīkumi pierādīja to, ka meitenei patiesībā ir maiga un jauka sirds, viņa savā dzīvē vienkārši jau vairākas reizes bija saņēmusi dunci mugurā no sev tuviem cilvēkiem. Tomēr Marlēnas nazis bija visasākais un viņa visu laiku ārstēja tā atstātās rētas.
- Nē. Man ir darīšanas, - Sebastians asi atcirta un devās prom, atkal liekot uzdarboties melu velniem. Egita palika viena pati pie sasistas siles un bēdīgi palūkojās ārā pa logu.
