http://spoki.tvnet.lv/literatura/Inde-12/758498">Inde #12
http://spoki.tvnet.lv/profils/BAD-BLOOD">Inde
13
- Vai Egita darbā? - pirms drauga apciemošanas Reinolds nolēma pārliecināties, ka Sebastiana draudzene vēl strādā.
- Jā. Kāpēc vaicā? - Sebastians bija visai pārsteigts par drauga uzdoto jautājumu. Viņš uz grīdas nolika pāris liela formāta fotogrāfijas un centās atlasīt labākās.
- Tāpat vien. Vai varu pēc kādas pusstundas ierasties pie tevis?
- Sarunāts.
- Labi. Būšu aptuveni pēc četrdesmit minūtēm.
Sebastians pārtrauca sarunu un pievērsās fotogrāfijām. Viņš ļoti neapmierināti un kritiski lūkojās uz tām.
"Tām trūkst sievišķības. Un šīs ainavas labāk vajadzētu apvienot ar ko muzikālu. Trūkst muzikalitātes. Marlēnas vijole... tas būtu brīnišķīgi," vīrietis domās konstatēja un uz brīdi aizdomājās par jaunās sievietes mūziku.
Viņš pietupās, savāca visus foto un ielidināja tos iekšā kamīnā, pie kura Sebastians sēdēja, lai būtu patīkamāk baudīt mākslas burvību. Lielās fotogrāfijas jau pēc mirkļa bija pārvērtušās pelnos, taču nožēlot fotogrāfs nesteidzās it neko. Tā vietā, lai žēlotos, viņš nolēma noskatīties līdz galam kādu filmu, ko centās noskatīties jau nedēļas divas. Sebastians ieklepojās, apsēdās krēslā un klēpī ielika datoru.
Pēc pusstundas Reinolds bija klāt. Viņš piekārtoja to pašu žaketi, kuru reiz bija nosmērējis ar dubļiem, pavadot laiku kopā ar Marlēnu un izveļoties ārā no rotaļu laukuma šūpolēm. Viņš iegāja iekšā mājā, kurā dzīvoja labākais draugs.
- Sveiks, brāl! Kas gan tas par neciešamu karstumu? - viņš sasveicinājās un novilka nost melno žaketi. Reinolds palūkojās uz neapmierināto Sebastianu, kurš sēdēja mīkstajā atpūtas krēslā un izskatījās kā dusmīga pūce.
- Sveiks. Es nejūtos labi. Šķiet, šis nejēdzīgais gadalaiks vēl liks par sevi manīt, - Sebastians nelāgi atbildēja un piekārtoja melnbalto šalli, pasniedzās pēc sāļajiem cepumiem un vienu no tiem iebāza mutē.
- Turies! Vispār... es vēlējos par kādu parunāt... un saņemt padomu, - Reinolds naivi cerēja uz drauga atbalstu.
Sebastiana acis tūlīt pat spraigi iemirdzējās. Ne tāpēc, ka bija saķēris kaut kādu draņķi, izbaudot pavasara "siltās" dienas, bet gan tāpēc, ka viņu pārņēma ziņkāre.
- Es uzmanīgi klausos.
- Nezinu, ko lai daru... es tik ļoti esmu iemīlējies Marlēnā. Es nespēju pamest viņu un braukt prom no valsts. Es... - Reinolds izkratīja savu sirdi. Vien nepareizajam cilvēkam.
"Brauc prom," Sebastians atkal sevī centās modināt zvēru.
- Vai tad darbs nav pirmajā vietā? - viņš auksti un sev ļoti netipiski vaicāja.
Reinoldu pāršalca dilemmas vilnis.
- Nu... ir. Es jau ilgāku laiku sapņoju par šo piedāvājumu darbam ārzemēs. Un Šveice, manuprāt, ir kolosāla valsts. Bet kā? Kā lai es vienkārši ļauju visam pārtrūkt? Ko tu darītu, ja būtu manā vietā, tikai Marlēnas vietā būtu Egita? - Reinolds uzdeva ļoti smagu jautājumu, kas saniknoja Sebastianu vēl vairāk.
Neapmierinātais vīrietis izlikās, ka pārdzīvo kopā ar draugu, taču iekšēji smējās par Reinolda smago sāpi.
"Neko. Es brauktu un pelnītu naudu, jo es viņu nemīlu. Šīs attiecības ir kā ķēde, kas žņaudz manu kaklu un posta manu sirdi. Es gribu... es gribu Marlēnu. Es vēlos, lai tu brauktu prom jau šodien pat," viņš domāja skarbi jo skarbi un viņam nebija it ne mazākās nožēlas par to, ko viņš klusībā domāja, sapņoja un cerēja. Sebastians apzinājās to, ka Egita viņam nav vajadzīga. Viņam nebija vajadzīga sieviete, kura katru dienu gaidīja savu mīļoto, lai galdā varētu pasniegt ko garšīgu, lai izjustu reiz tik saprotamo pretmīlu, no kuras pāri bija palicis vien vēss skūpsts uz lūpām, lai kopā pavadītu laiku un izbaudītu dzīves skaistākos mirkļus, kā arī sniegtu atbalstu smagākajos.
Viņam vajadzēja Marlēnu. Marlēnu, kuras dēl viņš juka prātā un modināja savā trauslajā un emocionālajā personībā īstu zvēru, kurš bija gatavs nodedzināt draudzības tiltus un sagraut skaisto mīlestības ieleju. Bet vai bija vērts?
- Es meklētu variantu, kas izdevīgs mums abiem. Vispār, draugs, mūsu gadījumi ir pilnīgi pretēji. Egita mīl mani un es mīlu Egitu... Vai tad Marlēna tevi mīl? - Sebastians klusībā tīksminājās, iedomādamies atteikumu, kādu triec jaunā sieviete Reinolda virzienā. Viņam nelikās pretīgi savi meli, tos padarīja tik patiesus, izliekoties, ka no visas sirds mīl Egitu un bezkaunīgi saucot viņu par savu mīlu.
Reinolds nopūtās.
- Nemīl gan. Taču viņa man ir kļuvusi tuva. Mēs uzrunājam viens otru uz "tu", - viņš akli uzticējās viltīgajam draugam un bija gatavs atklāt pilnīgi visu. Viņš nenojauta to, cik bīstams var būt viņa vājais draugs.
Pēc skata mierīgais Sebastians atkal iekšēji sadusmojās.
"Slikti... pēdējais laiks sākt rīkoties un izstrādāt plānu A."
- Tas neko nenozīmē. Varbūt meitenei vienkārši nepatīk formālas sarunas un uzrunas, - Sebastians cieti aizrādīja un lika draugam nelolot cerības.
Pēdējā brīdī Reinolds tomēr drauga savādo attieksmi novērtēja kā patiešām dīvainu, taču saistīja to ar Sebastiana allaž mainīgo garastāvokli, kurš mēdza te pacelties gaisā kopā ar putniem, te atkal iekrist zārkā kopā ar līķi un pazust smago smilšu aplenkumā.
- Vienalga. Labi, veseļojies, es nu došos, - Reinolds novēlēja un piecēlās.
- Paliec sveiks, - Sebastians atvadījās un arī pameta sev tik tuvo atpūtas krēslu.
Draugu pavadījis, viņš vai eksplodēja no milzīgās nepatikas un agresijas, kas gūlās viņa jūtīgajā sirdī. Viņš bija gatavs pirmo reizi savā mūžā kādam, pēc viņa domām, Reinoldam, iesist, lai gan vēlāk būtu to smagi pārdzīvojis un pūtis savu karsto dvašu uz dūri, taču sāpes, kas pārņemtu viņa sirdi un dvēseli, būtu vēl plosošākas par fiziskajām. Viņš būtu raudājis. Patiesībā mākslinieciskais vīrietis pat nepieļāva domu kādam kaitēt... taču apmātība bija kļuvusi par viņa sabiedroto. Tikai viņš to sauca par mīlestību. Par nekaunīgu, sārtu kaisli, kas turēja rokās nodevības ieroci un šķaidīja Sebastiana sirdi.
Viņš paķēra auto atslēgas un bija gatavs iztukšot sevi, dodoties meklējumos, no kuriem jēgas tāpat nebija.
http://spoki.tvnet.lv/profils/BAD-BLOOD">
