http://spoki.tvnet.lv/literatura/Iluzija-20-dala/655725">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Iluzija-20-dala/655725
- Kaut kas noticis? - Eleanora jautāja Nikam, kurš ienāca virtuvē, ar diezgan nomāktu sejas izteiksmi.
- Ne tagad. - viņs atteica, vāji pasmaidīdams, viņš apsēdās pie galda un sāka uz tā likt kartupeļus.
- Kur tad palika Džesika? - Karolīna iejautājās.
- Devās atpakaļ uz pilsētu. - Niks atteica un sāka stūķēt mutē ēdienu, parādot, ka vairāk par to pusdienu laikā nerunās.
Grēta apsēdās pie pārējiem un uzlika uz sava šķīvja nedaudz kartupeļus, bagātīgi tos pārlēja ar mērci un uzlika gaļu ar salātiem. Visi cītīgi ēda, klusējot, vienīgais, kas šo klusumu nedaudz nomāca bija dziesmas, kas skanēja pa radio, kurš kalpoja Grīnu ģimenei jau kopš Eleanoras dzimšanas.
- Man vajadzētu doties, kamēr vēl atradīšu tēta kapu un pēc tam vēl jātiek uz pilsētu. - Eleanora izteica savu turpmāko darbību.
Grēta, lai arī cik ļoti negribēja, lai meita dotos prom, cieši viņu apskāva, to pašu darīja arī Karolīna.
- Es braukšu ar tevi. - Niks ierosināja. - Ar mani tu ātrāk atradīsi tēva kapu vietu un pēc tam tu mani aizvedīsi uz pilsētu.
- Labi. - Eleanora nedroši atbildēja un devās uz savu īrēto mašīnu.
Eleanora iesēdās mašīnā un piesprādzējās. Niks iesēdās viņai blakus.
Un abi devās ceļā. Abi nerunāja, tikai vēroja ceļu uz priekšu un jau atkal glābējs bija tikai radio. Pirmā pietura bija ziedu veikaliņš. Tajā Eleanora nopirka četras baltas rozes un turpināja ceļu. Līdz kapsētai bija jābrauc pusstunda. Tā bija nolaista, pēdējā reizē Eleanora te bija, kad nomira viņas vectēvs, kad viņai bija 13. Tad te viss izskatījās sens un nesakopts.
- Nāc, es tev parādīšu vajadzīgo vietu. - Niks beidzot ierunajās un devās uz kapu otro galu.
- Lūk. - viņš teica un norādīja uz marmora kapakmeni uz kura bija tēva vārds un uzvārds. Bet Eleanoras skatiens ātri pavērsās skats uz citu kapu, uz savējo.
- Mēs domājām, ka tu esi mirusi. - Niks skaidroja, kad ieraudzīja, kur skatās Eleanora. Uz kapa atradās vairākas puķes un divas sarkanas rozes, kas izskatījās svaigas.
- Tās ir no tevis? - viņa jautāja, norādot uz rozēm.
- Jā, kā tu zināji? - Niks pārsteigti jautāja.
- Nezināju, minēju. Kad tu te biji? - Eleanora jautāja.
- Svētdien. - viņš atbildēja un vēroja Eleanoru, kura pievērsās tēva kapam.
- Es tevi gaidīšu pie mašīnas. - Niks atteica un devās prom, atstājot meiteni vienu pašu.
- Sveiks, tēt. Ar mani viss ir kārtībā. Man ir tik ļoti žēl, ka nebiju ar tevi kopā. Piedod, es tevi mīlu. - viņa raudot teica un nolika puķes uz kapa.
Noslaucījusi asaras viņa devās atpakaļ uz mašīnu, kur jau Niks viņu gaidīja un izskatījās gatavs nopietnai sarunai.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Iluzija-22-dala/655977">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Iluzija-22-dala/655977
