local-stats-pixel fb-conv-api

Ilkņi *2*3

Biju pārsteigta par lielo atsaucību, paldies. ;D

Tur jau tā bija, mūsu vecā, labā koka ēka, kurā bijām iestrēguši jau vairākus gadus, turpat blakus tai slējās biezs jaukto koku mežs, bet zem tilta, pa kuru pašlaik skrēju plūda Prērija - upe, kuras nolādētie krasti bieži vien izkāpa no savām robežām un izveidoja pagalmā pārmērīgi lielus plūdus. Pietiekami lielus, lai katrs no mums tiktu tajos izvārtīts. Tuvojās kalna nogāze, kur tilts beidzās un es saņēmos, lai pārāk neatpaliktu no Rika, tādēļ pieliku soli un pamazām viņam pietuvojos.

- Nu, nē, kaķēn šoreiz tu mani nepanāksi. - viņš nokliedzās un es skaļi iesmejoties iebakstīju viņam plecā. Zināju, ka viņš domāja, ka esmu viņam aiz muguras. Brīdis pārsteiguma, to man tik vajadzēja, es strauji pieliku kāju viņam priekšā un viņš aiz tās aizķeroties krita. Man nevajadzēja atskatīties, tomēr to izdarīju, lai noskaidrotu, kā viņš šoreiz izkļūs no situācijas. Šķiet, ka Riku biju novērtējusi par zemu, jo viņš piezēmējoties uz plaukstām pārmeta kājas pār galvai izveidojot tādu kā kūleni gaisā un piezemējās profesionali uz kājām atsākot skriet. Goda vārds, likās, ka viņš ir dzimis nindzja.

Pēkšņi atskanēja mašīnas taure un es atgriežot galvu atpakaļ pamanīju, ka man pretī strauji tuvojas gaiša mašīna, kurā sēdēja uzvalkā tērpies vīrietis, kas skaļi uz mani kliedza un pie reizes lamājās. Nebiju vēl redzējusu cilvēku, kas sekundes laikā spēja tik daudz lamuvārdus dabūt pār lūpām, ja vien man līdz būtu kamera... Mana kārta izrādīties. Viens mirklis un es palēcos, paskrējusi dažus soļus pa mašīnas jumtu no tā atspēros un apmetusi atmugurisko salto piezemējos uz kājām turpinādama skriet. Bija jauki beidzot izmantot ilgi mācītos trikus dzīvās situācijās. Atskanēja mašīnas bremžu kluči un no gaišā auto izlēca laukā vīrietis, kurš censdamies mani panākt lamājoties draudēja ar policiju. Mēs ar Riku smējāmies kā kutināti, likās, ka vairs nevarēšu paskriet, tomēr manas kājas mani nepievīla.

Riks izrāvās vadībā. Es viņam to ļāvu darīt, neiebilstot. Viņš gabaliņu paskrējies sasvērās un lēca nost no kraujas. Večuks, kas bija gājis gar to piesteidzās pie malas un vēroja kā Riks krīt. Cilvēks atvēra muti lai kaut ko teiktu, bet es pieskrējusi viņam blakus draudzīgi pamāju un lēcu.

- Trakie bērni... - dzirdēju viņu nopakaļ sakām varēju jau iztēloties, kā viņš ar atkārtu muti visu vēro, tācu ja viņš izdomās kādam pastāstīt, tad neviens viņam neticēs, tas jau ir pats labākais par mūsu pārgalvībām. Brīdi izlikos, ka lidoju, izstiepu rokas katru uz savu pusi un ļāvu vējam sevi izpurināt. Sekundes likās tik dzīvas un adrenalīns, kas bija uzradies uz tilta manī viegli pulsēja padarot visu vēl brīnišķīgāku. Bet sakopojusi visus spēkus sagatavojos spēcīgajam triecienam, kas sekos piezemējoties.

Sakopojusi visas domas un nostādījusi mērķi, gluži kā Riks man bija mācījis, piezemējos pietupjoties, lai nostabilizētu sevi iztiepu priekšā roku. Uz visām pusēm pašķīda ūdens un dubļi, jo biju piezemējusies upes krastā, tomēr nevilcinoties turpināju skriet, lai gan bija jau zināms, ka šoreiz Riku nepanākšu, tomēr izrādās, ka viņš bija samazinājis ātrumu, lai mani pagaidītu.

- Cik jauki no tavas puses. - smejoties noteicu pārlekdama pāri lapu kaudzei, kas bija cītīgi savākta vienuviet. Nagi vien niezēja to izpostīt, tomēr šodienai Ževjē morāles būšu jau sakrājusi pietiekami. Varu jau iztēloties viņa sarkano seju. Tas uzdzina smieklus

- Man negribas ieskriet iekšā bez tevis, tu taču to zini. - viņš ķircinoši smaidot noteica, kad apstājāmies pie durvīm. Veltīju viņam tu-esi-lops skatienu. Mēs abi jau sen bijām atklājuši, ka bez manis viņš nekad iekšā pirmais neiet, jo negrib saņemt pirmo Ževjē morāles daļu, toties man nebija iebildumu, jo, pirmkārt, biju pie tām pieradusi, otrkārt, tā bija lieliska iespēja viņu paķircināt, lai vēlāk saņemtu vēl vairāk morāļu.

Tomēr šoreiz ceļā uz dzīvojamo istabu, kur parasti pa dienām visi uzturējās mēs neuzskrējām virsū izsmalcinātajam francūzim. Kad atvēru dzīvojamās istabas durvis, visi bija sasēdušies ap TV skatoties tiešraidi no pilsētas. Lielākā daļa no mūsu kopienas sēdēja ap televizoru ar sarkanām sejām, valdot smieklus. Šorīt, kad biju devusies ar Riku prom, piekodināju, lai uz rītausmas pusi ieslēdz ziņu tiešraidi. Graciozi nogāju viņiem visiem garām un it kā ieinterisēti paskatījos uz TV ekrānu, Riks nostājās man aiz muguras.

- Esam ļoti satriekti par slepkavību, kas notikusi Nolema ielā... - ekrānā vēstīja kāda žurnāliste, kuras blondie mati bija pārspīlēti uzkasīti uz augšu. Sievietes glītā seja izskatījās nogurusi, bet viņa mēģināja to visu apslēpt ar savām aktiermākslas prasmēm, kuras nebija nemaz tik spīdošas, bet pietiekami labas, lai apmuļķotu apsēstu cilvēku baru.

- Linda, tas ceļas! - kameras zenķis nobļāvās un žurnāliste - Linda, strauji pagriezās. Kamera pietuvināja skaisto skatu, kā ārsti un detektīvi atlec no cilvēka ķermeņa, kas pamazām sāka kustēties. Priekšā kamerai nostājās policiste, kas aizsedza kameru ar plaukstu un ekrāns kļuva melns. Telpā iestājās klusums un sejas, kuras nebiju redzējusi vēl tik sarkanas citi centās apslēpt, bet daži centās vienkārši iekšēji nomierināt smieklus klusi aizverot acis un elpojot.

- Es zvēru, tā vieta šķiet ļoti pazīstama. - skaļi noteicu it kā uzrunājot Riku. Telpa izplūda smieklos un dažu acīs pat bija asaras, kuras radušās no trakas smiešanās. Apmierināti paskatījos uz Ževjē, kurš pielēca kājās arī sarkanu seju, tikai viņam tā bija no dusmām, nevis smiekliem. Te nu būs.

- Slepkavība? Vai kaut ko labāku nevarējāt izdomāt? - viņa seju sen nebiju redzējusi tik sarkanu, ja nu vienīgi pirms mēneša, kad gandrīz nodedzināju māju. Viņa melnie, garie mati, kas sniedzās līdz pleciem bija izspraukušies uz viņa sejas un zilais uzvalks saburzijies par spīti tam, cik viņš bija kārtīgs.

- Vispār jau man bija ideja par smadzeņu satricinājumu, tomēr šī šķita interesantāka. - noteicu un ar acs kaktiņu vēroju kā pārējie cenšas sevi savaldīt smieklus. Biju pat nedaudz pārsteigta, ka pat veģitāriešu grupiņa smīkņā.

- Tu viņu pārvērti, Šeilīn! Tas ir nepieļaujami! - Ževjē mērs bija pilns un viņš nu jau kliedza. - Jūs tiekat izlaisti vienreiz divos mēnešos ārpus mājas un pateicībā par to jūs savārat neiedomājamus mēslus, pēc kuriem man nākas satīrīt! Kad jūs vienreiz izaugsiet!? Un, Šeilīn? - Vīrietis draudīgi mani uzlūkoja.

- Nu, nu? - izklaidīgi atbildēju sagatavojoties sodam, ko saņemšu par savām palaidnībām. Aiz mugures saspiedu cieši savu labās rokas īkšķi cerot, ka viņš mani apžēlos kā reizēm gadās.

- Es samazinu tavu barošanās laiku uz vienu reizi pusgadā! - Ževjē nobļāva un kāds netālu no manis iesvilpās. Man atkārās žoklis.

- Tu nevari tā darīt!

- Un kā vēl varu! - viņš uzvaroši pasmaidīja. Patisībā viņam bija taisnība, viņš varēja to darīt, jo es piederēju viņa baram, bet tas vienalga likās negodīgi. Viss dēļ viena fantastiska joka. Vai viņam ar humora izjūtu viss kārtībā?

- Tu pats teici, ka veselīgam vampīram dzīvas asinis ir jāuzņem vienreiz divos mēnešos. - aizstāvoties brēcu pretī. Biju dzimusi ar asu raksturu un priecājos par māku sevi aizstāvēt.

- Ak, neraizējies, tu uzņemsi dzīvās asinis, tikai no dzīvniekiem. - Ževjē samāksloti nožāvājās un pavicināja ar roku uz veģitāriešu pusi, kuri smīkņājot man pamāja. Kad grasījos iebilst, viņš paspēja pirmais. - Nē, nē, nē, ja vēlies varam to samazināt uz gadu. - Es sakrustoju rokas zem krūtīm un aizvainoti palūkojos uz biezajiem aizskariem, kas aizsedza logu pilnībā. Varbūt manas aizstāvēšanās spējas tomēr nebija tik labas.

- Labi, ja kādam mani vajag būšu ofisā. - viņš noteica un devās prom, es savā prātā sulīgi nolamājos. Visapkārt pārējie sāka vilkt garas "o" skaņas, bet tās ignorejot uzjautrināti pievērsos Rikam.

- Kā tas nākas, ka tu vienmēr izsprūc sveikā cauri?

Mēs abi izplūdām smieklos un sods vairs nesķita tik bargs kā pirms minūtes. Turklāt varēšu mēģināt pielīst Ževjē, lai viņš mani atbrīvotu no soda.

97 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

emotion emotion

Lasīju ar muļķīgu smaidu sejā. 

0 0 atbildēt
Iespējams šovakar, ja būs iedvesma. c:
0 0 atbildēt