Tātad jau 6. daļa - tiem, kuri lasa un spiež plusiņus - milzum liels paldiess :* Bez jums tas būtu daudz grūtāk. Tāpēc, tiem, kuriem kaut nedaudz patīk šis stāsts, turpiniet lasīt un rakstiet ierosinājumus,idejas turpmākajām daļām ;)
-------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Gerda nodomāja:
- Lai viņa dzīvo savā nožēlojamajā dzīvē, es uz viņu ļaunu prāu neturu, tikai lai viņa turas man pa gabalu, un viss būs OK. - un devās pa ielu uz priekšu.
Netālu no Bellas mājas, precīzāk viņas ielas galā, nogriežoties pa kreisi, atradās atrakciju parks "Nemo".
-Ak cik sen te neesmu bijusi..- viņa saprata, ka parku vaļā ver tikai no pulkstens astoņiem, bet tagad bija tikai seši, un viņa nolēma doties uz jūru, kas atradās turpat netālu.
Bija ziema, bet tas neatturēja Gerdu pieskarties viļņiem. Ūdens bija ledains, tāpēc viņa strauji, pat pārāk strauji atrāvas un nokrita atmuguriski smiltīs. Noreiba galva, un viss sagriezās. Gerdai likās, ka viņa redz tās slavenās zvaigznītes, ko mūždien piemin.
-Hei, vai tev viss kārtībā? - kāds viņai pieskrēja klāt un turēja viņas rokas, ja nu gadījumā Gerdai atkal noreibtu galva.
-Es domāju, ka tagad viss ir normāli. Man vajag atsēsties, un viss būs... - un Gerdai atkal palika viss melns gar acīm.
-Te tev nu bija - kārtībā. - viņš noteicis, pacēla viņu uz rokām un nesa uz savām mājām, jo ārā sāka pieņemties vējš un kļuva vēsāks.
***
-Sveika, ģībonīt.. - viņš iesmiedamies, noteica. Gerdai viņa smiekli patika un tas varēja būt viens no iemesliem palikt pie samaņas. Taču to viņa kontrolēt nevarēja.
-Sveiks, laikam. Kur es esmu, vispār? Un kas tu esi? Kas notika? - jautājumi bira kā no pārpilnības raga.
-Tu esi manā dzīvoklī, jo es nevarēju un nedrīkstēju tevi atstāt tur, pludmalē. Tu divreiz iekriti bezsamaņā, un trešo reizi es piedzīvot negribēju. Un, starp citu, mani sauc Edvīns. - viņa pelēkās acis, ar rūpju pilnu skatu raudzījās manī. Tās acis, tās acis...tik dziļas un skaistas..
-Tavas acis ir burvīgas... - un Gerda atkal iekrita tumsā.
Edvīns ne mirkli nešaubījās un brauca uz slimnīcu. Ne mirkli un Gerdas neatiedams, viņš sekoja līdzi visam, lai viņai būtu labi.
Edvīna skatpunkts
Kaut ko tādu katru dienu nenākas piedzīvot. Jauna, skaista meitene saļimst pie manām kājām. Un tad vēlreiz...
Viņa izskatījās kā maza feja - tik vāja un trausla. Likās, ka viņas acīs redzami visi pārdzīvojumi un sāpes, kuras es vēlējos dzēst. Es zināju viņu tikai pāris minūtes, bet ar tām pietika, lai saprastu, ka nevēlos viņu pazaudēt. Vēl jo vairāk, jo es nezināju viņas vārdu, bet tas droši vin bija tikpat skaists, kā viņa pati.
-Sveiki, es vēlējos noskaidrot kaut ko par meiteni, ko es tikko atvedu. Vai viņai viss kārtībā? - es norūpējies jautāju.
-Un kas jūs būtu? Vai radinieks? - māsiņa dīvaini mani nopētīja.
-Viņas puisis..
