Es pazemīgi atvainojos nebeerns, ka daļa ir tikai tagad... :D
------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
*Pēc 8 mēnešiem*
-Mīļum, neesi redzējis šķēres? - rosījos pa virtuvi, gatavoju pusdienas. Tagad es to daru biežāk, man tas sāk padoties arvien labāk. Runājot par labām lietām - Sendija un Reinis tagad ir salaulājušies, un, šķiet, ka Sendijas veselības līmenis, mīlestības rezultātā, ir uzlabojies. Tagad man ir jāgatavo par trijiem, jo ...nu es sev zem sirds nēsāju mazu brīnumiņu, kuram kuru katru brīdi būtu jānāk pasaulē.
Edvīns ir vienkārši fantastisks vīrs. Mēs apprecējāmies Liepājā, mazā baznīciņā, kuru jau diezgan sen bijām noskatījuši. Viss bija ideāli - tikai mēs trīs. Kā teikt - pa kluso no visa un visiem.
-Vajadzētu būt tajā plauktā, pie loga? Paga - es tūlīt palīdzēšu. - dzirdēju Edvīna soļus, kas nāca manā virzienā. Viņa rokas apvijās ap manu vēderu, kad pārsteigumā, viņš tās atrāva, - mazā man iespēra. - Viņš iesmējās un maigi noskūpstīja mani. Diemžēl šo idilli izjauca kaut kas ļoti satraucošs.
-Edvīn, man tikko nogāja ūdeņi. - stāvēju virtuves vidū, ūdens peļķē. Tā kā bijām gājuši kursos, tad Edvīns zināja, kas tagad sekos. Viņš mierīgi, nosvērti palīdzēja man tikt līdz mašīnai un mēs traucāmies uz slimnīcu, kura atradās pusstundas braucienā.
-Neuztraucies, mazā. Mēs tūlīt būsim klāt. Tikai ieelpo, uz izelpo..Neaizmirsti elpot. - viņš demonstrēja kā pareizi elpot, tas bija tik amizanti, ka nāca smiekli, tomēr sāpes kļuva intensīvākas, tās nomāca labo garastāvokli. Visu nedaudz sarežģīja slimība, kura bija nedaudz atkāpusies, tomēr nebija nekur pazudusi..
Ierodoties slimnīcā, Edvīns mani pārsteidza - viņš it visā uzņēmās iniciatīvu, visiem prasīja palīdzību un rīkojās ļoti mierīgi vienlaikus. Šajā brīdī es patiešām sapratu - viņš ir tikai un vienīgi mans uz mūžu.
Mani iesēdināja ratiņkrēslā un aizveda uz pirmsdzemdību palātu. Edvīns palika gaitenī, runāties ar ārstu par manu situāciju un sekām, kādas var rasties. Man nebija bail - tieši otrādi - es jutos spēka un enerģijas pilna, gatava dzīvot vēl simts gadus, ja būtu lemts.
Izrādījās, ka viss jau ir gatavs dzemdībām, arī ārsts un māsiņas uzskatīja, ka viss noritēs gludi. Gribēju, lai Edvīns ir man blakus, kad piedzims mūsu meitiņa. Viņš ienāca palātā, satvēra manu roku un tagad man ne no kā nebija bail.
Māsiņa, un ārsts darīja savu darbu, runādami ar mani un likdami man elpot un spiest. Vienā brīdī es sajutu dīvainu sajūtu - es atkal biju Parīzē, tur bija mani vecāki, Makss un viņi man māja ar roku.
-Gerda, meitiņ! Beidzot tu esi klāt, mēs tevi jau gaidījām. Vai esi gatava iet? - mamma man noglāstīja galvu, gluži kā bērnībā.
-Peļuk, dodamies? - tētis savā tēvišķajā balsī noteica.
-Vai es drīkstu? Mani nekas netur? - jautāju, taču likās, ka esmu brīva un nekas mani vairs netur.
-Protams, ka drīksti. Nāc, sniedz man roku un dodamies. - mamma savā siltajā smaidā uzsmaidīja un mēs devāmies uz vietu, kur nepazīst baiļu, sāpju un asaru..
*Edvīna skatupunkts*
Visapkārt rosījās ārsti, māsiņas ar dažādām ierīcēm. Mazajai Mērijai pārgrieza nabassaiti un viņu aiznesa uz blaku telpu. Es paliku gluži viens - apjucis, jo viss notika tik ātri.
-Dariet taču kaut ko! Kāpēc nekas nenotiek?! Mazā, dzirdi, mēs aizbrauksim tālu prom, visi trīs - mēs būsim laimīgi, tu dzirdi, būsim. - es caur asarām aizsmakušā balsī čukstēju, notupies pie viņas. Gerda gulēja tik mierīga un apgarota, tik skaista. Kāpēc viņa nevēra acis, nepriecēja ar savu smaidu?
-Man ir ļoti žēl, bet visu ko mēs varējām, to izdarījām. Diemžēl neko vairs nevar darīt. - ārsts tik tiešām jutās vainīgs, kaut gan tā nepavisam nebija viņa vaina - leikēmija, tā bija šī iznākuma sēkla. Es nolādēju to dienu, kad viņai vajadzēja saslimt.
-Neticu!! Dariet visu, kas nepieciešams. - sāku raudāt. Turēju viņas roku, taču tā bija kļuvusi vēsa. - un kas ar mazo?
-Tagad viņu pārbauda un pēc tam jums visu sīkāk paskaidros. Man tiešām neizsakāmi žēl. - ārsts noteica, taču es jau biju izgājis no palātas, aiz sevis aizcirsdams durvis.
Ja godīgi, šajā daļā gandrīz apraudājos, rakstot.
Ceru, ka novērtēsiet ;)
