-Tev tur vēl ilgi? - nīgri bubināju, kamēr man saitēja kāju.
Tagad kādu laiku būšu uz kruķiem. Bet ilgi es tā nevarēšu pārvietoties - man ir jāatrod naktsmājas. Pēkšņi atcerējos - būdiņa netālu no jūras. Kur mēs ar Bellu agrāk mēdzām slepus iet un slēpties no vecākiem, kad viņi kādu no mums norāja. Cerams, ka kāds tur nebūs jau apmeties jo to esmu nolēmusi darīt es!
-Tā kā mazs bērns! - Reinis noteica un skatījās acīs. Tad satvēra manu seju un liecās arvien tuvāk. Taču es pagriezu galvu, jo nebiju gatava tam. Nebiju gatava viņam. Negribēju vairs gadījuma cilvēkus, jo biju savu īsto izvēli izdarījusi.
-Piedod, bet es nevaru. Man ir puisis, nu labi bija, bet es gribu kaut ko vēl saglābt. Saproti? - cerīgi skatījos uz viņu taču Reinis drūmi piegāja pie galda un sāka kaut ko meklēt.
-Aha...es tev izrakstīšu ziedi, kura būs jālieto. - viņš pat nepaskatījās uz mani, tikai rakstīja un rakstīja.
-Liels paldies. Lūdzu nebēdā - tu esi jauks, simpātisks, jauns puisis, un nepaies ne ilgs laiks, kad tu atradīsi sev mīļu cilvēku. Es apsolu.
-Mhm. Tu tagad vari doties. - viņš paskatījaš uz mani, taču no skumjām vairs nebija ne vēsts - manā priekšā stāvēja tas pats vecais labais jautrais Reinis.
Izejot no kabineta, devos pa garu gaiteni, kurā katrā palātā gulēja dažādi cilvēki - jaunāki, vecāki. Taču pie vienas palātas es apstājos. Tajā gulēja jauna sieviete, pie kuras bija ienākusi maza meitenīte ar lielu lāci rokās. Viņa uzlika šo lāci sietietei uz gultas, tad iedeva buču gan sievietei, gan lācim un izgāja ārā. Nedaudz nogaidīju, tad iegāju iekšā, pirms tam pieklauvējot.
-Es atvainojos, taču es nevarēju palikt vienaldzīga, gribēju jums to pateikt - jums ir burvīga meitiņa. - centos nerunāt žēlā balsī.
-Piedod, bet nav man bērnu. Tā bija mana māsiņa. - sieviete pacēlās nedaudz sēdus.
-Es jums netraucēju? Vienkārši, biju atnākusi, jo salauzu kāju. Un tad ievēroju jūs ar māsiņu. - nedroši vaicāju, jo varbūt es te esmu lieka.
-Droši vari palikt. Jo mana palātas biedrene aizgāja uz kaut kādām pārbaudēm un nav rādījusies kādu laiciņu. Starp citu - mani sauc Sendija. Un lūdzu uz "tu" - man jau ir tikai 24 gadi - viņa pasniedza man roku un mēs sarokojāmies.
-Gerda. Gribi zināt kā man sanāca?- norādot uz savu kāju, vaicāju.
-Nu nu?
-Man uztriecās tas jaunais dakteris Eglītis. Viņš kavēja darbu un ar savu velosipēdu man uzbrauca. Laikam kāju traumēju tik ļoti, jo arī viņa ritenis ir salauzts.
-Viņš? Laimīgā.. - Sendija nopūtās.
-Kas es par laimīgo - man pirms pāris mēnešiem atklāja leikēmiju - atlicis kāds gads. - saskumu, jo neesmu gatava to vēl pieņemt.
-Es tev iesaku vienu - izbaudi ik mirkli, jo tu to vari. A ko es? Man ir daudz daudz mazāk laika un iespēju, jo tagad viss atlikušais laiks jāpavada šeit - man ir jābūt pilnīgā ārstu uzraudzībā. Es jau ilgu laiku cīnos ar galvas vēzi. Bet par spīti tam - es smaidu. Bet man ir tikai viena vēlme - atklāt vienam man svarīgam cilvēkam, ko es jūtu. Viņš ir tik tuvu, bet tomēr tik neaizsniedzams. Kā nekā, viņš katru dienu ienāk un pārbauda, vai viss ir kārtībā.
-Nopietni?! Esi saķērusies dakterītī? Bet tas taču ir lieliski, un es tev varu palīdzēt! - viltīgi nosmīnēju.
-Nopietni? Prieks, ka tevi satiku. - viņai acīs saskrēja asaras, šoreiz prieka.
-Gaidi mani rīt, sarunāts? - apskāvu viņu un kliboju ārā pa durvīm. Liekas, ka mani gaida uzdevums :)
