Hanna pamodās no straujā trokšņa un būkšķa, kas bija dzirdams cauri plānajai istabas sienai. Meitene piecēlās gultā sēdus un ilgi raudzījās tumsā. Cauri biezajiem aizkariem vīdēja neliela gaismiņa, un viņa zināja, ka laiks celties, lai gan uz bērnudārzu nav jāiet, jo ir vasara.
Meitene izrāpās no gultas un ar abām rokām aizspieda ausis. Viņai nepatika vecāku ķildas un skaļās balsis, kas ielauzās pat viņas privātajā telpā – istabā. Hanna atvēra aizkarus un meitenes sejā parādījās patiess smaids, jo izskatījās, ka diena būs gana silta un saulaina, lai to varētu pavadīt ārā.
Tā notika teju katru reizi. Hanna nespēja izturēt tēta skaļo balsi un alkohola klātbūtni, kas pamazām gremdēja abus vecākus. Meitene katru rītu cēlās pietiekami agri, lai nemanīta izlavītos no dzīvokļa un tiktu brīvībā. Viņai nebija konkrēta plāna, ko darīt. Tas viss notika spontāni. Dažkārt Hannas ceļā gadījās kāds bērns, kurš labprāt piekrita parotaļāties parkā, citreiz meitene viena, cilvēku neievērota, klīda pa ielām līdz atrada kādu sev interesējošu nodarbi. Visbiežāk viņa tuvējā ezera malā veidoja smilšu pilis un spēlējās ar gliemežiem. Citu reizi Hanna iztēlojās, ka ir ūdens princese, tad viņa uzmeistaroja sev kroni no niedrēm un devās ūdenī tvarstīt zivteles.
Meitene zināja, ka mājās viņu neviens tāpat negaida, un ārā ir drošāk. Lai gan vecāki nekad nepacēla pret meitēnu roku, bērns vienalga bija baidījies, ka kādu dienu tas notiks, jo reiz redzēja, kā mamma uzbrūk tētim ar pannu.
Hanna nostājās lielā spoguļa priekšā un izķemmēja savus garos, biezos, tumši brūnos matus. Galos tie gan bija sākuši spuroties, bet mamma nekad neieminējās, ka viņai būtu jāiet pie friziera vai kaut kā tamlīdzīgi. Grupiņā Hanna bija ievērojusi, ka visām meitenēm mati ir sapīti akurātās bizēs, bet viņējie vienmēr bija izlaisti un izpūruši. Meitene tā arī nesaprata, kādēļ viņas mamma nevar no Hannas biezajiem matiem izveidot kādu modernu frizūru, kas būtu apbrīnas vērta. Diemžēl viņa jau bija samierinājusies, ka no mammas pieskārienus vai mīļus vārdus nav, ko gaidīt.
Skapī tika sameklēts apģērbs siltai vasaras dienai – džinsa šorti, kas nedaudz bija kļuvuši par mazu un vienkāršs T-krekls ar vienradzi priekšplānā. Tad meitene klusām izlavījās no savas istabas un nedzirdami devās uz virtuvi.
Tur, protams, varēja atrast tikai pustukšas, smakojošas pudeles ar dažādas krāsas šķidrumiem iekšā. Ledusskapī nebija nekā ēdama, tāpēc Hannai atlika košļāt saziedējušu maizi, uzdzerot pa virsu ūdeni. Vecākus nekur nemanīja, un tas bija labi, jo viņi būtu tikai papildus traucēklis izkļūšanai ārā.
Hannai bija taisnība – diena solījās būt gana karsta. Vienīgā veldzējošā vieta bija ezers, tāpēc meitene, ilgāk neprātodama, devās turp. Kā vienmēr, tur neviena nebija, izņemot, protams, zivis, dēles un citas radības, kas vienmēr parūpējās par klātbūtnes nodrošināšanu.
Meitene pieskrēja pie ūdens un iemērca tajā savu kāju, nebaidoties samērcēt zeķes. Ūdens bija patīkami silts. Tad viņa metās tajā iekšā ar visām drēbēm, spiedza, šļakstījās līdz piekusa. Hanna apgūlās krasta maigajās smiltīs un raudzījās debesīs, kurās peldēja balti, pūkaini mākoņi. Viņa iztēlojās, ka viens no tiem atgādina gulošu kaķi, kurš saritinājies kamoliņā. Hanna vienmēr ir vēlējusies kādu dzīvu radību, par ko varētu uzņemties rūpes, bet viņa nekad nav saņēmusies, lai lūgtu vecākiem atļauju. Meitene zina, ka pretī saņems rupju atteikumu, kā jau tas vienmēr notiek, kad viņa atklāj kādu no savām velmēm, tādēļ tās viņa ir pasākusi pierakstīt nelielā burtnīciņā.
Hannas laiskošanos iztraucē kāda ģimene, kura arī vēlas izbaudīt silto dienu un patīkamos ūdens priekus. Hanna uzreiz ievēro meitenīti ar teju vai baltiem matiem un mīlīgu, bezzobainu smaidu. Viņa varētu būt aptuveni Hannas vecumā, bet meitene nav īsti par to pārliecināta. Vēl viņiem līdzi ir rejošs taksis un guļošs zīdainis. Vecāki pludmalē izklāj raibu segu un novieto uz tās piknika grozu. Meitene pienāk pie Hannas un nosēžas blakus.
-Čau, mani sauc Urzula. Un kā tevi? - Viņa vaicā Hannai, kura ir pietiekami apjukusi, lai atbildētu uzreiz.
-Hanna. Gribi paspēlēties? - Viņa rotaļīgi vaicā, nevarēdama vien sagaidīt, kad varēs jauniegūtajai draudzenei izrādīt savus "dzīvniekus".
Uzrula pamāj ar galvu un dodas līdzi Hannai pie niedrēm. Meitenes vecāki ik pa laikam iesaucas, lai viņa neejot pārāk tālu prom. Hannai nav skaidrs, kāpēc viņi tik ļoti uztraucas, ja abas meitenes tepat vien ir.
Pēc brīža arī Urzula ir saņēmusi niedru kroni, un tagad viņas abas var būt princeses. Meitenes atrod gliemežus un spēles var sākties. Katram no tiem tiek dots vārds, bet pēc tam radības piedalās sacensībās par to, kurš būs princis, par ko abas princeses rūpēsies.
-Kur ir tava mamma? - Uzrzula pēkšņi jautā, nopietni skatīdamās uz Hannu.
-Mājās. - Meitene atbild vienaldzīgi, jo gliemežu sacīkstes taču ir svarīgākas par mammu.
-Tev ļauj šeit vienai nākt? - Viņas balsī jaušas izbrīns.
-Jā. Es taču esmu jau liela! - Hanna lepni izslejas un pavērš zodu pretī saulei.
-Bet tev taču trūkst priekšzobu tāpat kā man! Mamma saka, ka tāpēc es vēl esmu maza! - Urzula iespītējas, bet Hanna paliek pie sava. Viņa tāpat zina, ka ir daudz patstāvīgāka, nekā izlutinātā Urzula, kurai vecāki visu laiku skraidelē pakaļ.
Pēc mirkļa Urzulas vecāki sauc meiteni pusdienot un aicina maltītei pievienoties arī Hannu. Meitenes vēders, ieraugot kārdinošo ēdienu, saraujas vēl mazākā čokurā un, šķiet, ierūcas tik skaļi, ka to dzird arī ezera otrā pusē.
Meitenes ēd sviestmaizes un dzer apelsīnu sulu. Viņas uzjautrina smieklīgā takša Makša izgājieni. Suns cenšas noķert zivis, ik pa brīdim pabāžot purnu zem ūdens un ierejoties.
-Kur ir tavi vecāki? - Jautā sieviete ar smilškrāsas matiem un silti brūnām acīm. Tā ir Urzulas mamma.
-Emmm... viņi ir mājās, bet es tepat vien dzīvoju. Mamma ik pa brīdim pienāk pie loga, lai paskatītos, kur esmu. - Hanna melo, jo zina, ka tā būs labāk.
Urzulas mamma meiteni cītīgi nopēta, bet neko vairs nejautā.
Hanna nemaz nepamanīja, cik strauji ir pagājusi diena un pienācis jau vakars. Sārtā saule pamazām laižas uz apvāršņa pusi un apkārt sāk parādīties odi. Viņa bija pārāk iegrimusi, lai vērotu Urzulas un viņas vecāku attiecības. Tie visu laiku meiteni mīļoja un bučoja. Urzulas tētis pat piekrita nest kukaragā arī Hannu. Viņa no laimes spiedza un kliedza, jo sajūtas bija neaprakstāmas.
Kad ģimene devās prom, Hanna saskuma, jo gribēja doties viņiem līdzi. Nekad iepriekš viņa nebija redzējusi, ka pret bērnu izturas tik mīļi un iecietīgi.
Arī Hannai nekas cits neatlika, kā vien doties mājās, likties gulēt, lai no rīta atkal aizlavītos prom.
Ieejot koridorī, viņa sakoda zobus, jo vecāki bija nomodā un kašķējās. Mammas seja bija piesarkusi sarkana aiz dusmām, bet tētis sēca kā tāds nelabais.
-Kur tu vazājies? - Mammas asā balss pārsteidza meiteni nesagatavotu.
-Es...es... - Hannai nav ne jausmas, ko atbildēt.
-Ir vēls, bet tu blandies, velns viņu zina kur, apkārt! Nāc šurp. - Sieviete pēdējo teikumu teica īpaši mīlīgā balsī, bet Hannai šķit, ka varbūt beidzot arī viņas mamma vēlas būt mīļa.
Tā vietā meitenes roka tika rupji saķerta un viņa sajuta asus sitienus augšstilbos. Meitene sāka raudāt un kliegt, lai sieviete pārstāj darīt viņai pāri, bet viņa nerimās. Tikai sita un sita.
Līdz beidzot norima. Sāpes palika.
-Uz istabu! Un ārā tu vairs netiksi līdz vasaras beigām! - Hannas mamma kliedz. Meitene paklausīja un asarām ritot, devās norādītājā virzienā.
Viņa zināja – mājās vairs nav droši palikt, tāpēc atvēra logu un izkāpa pa to laukā. Viņa zināja, ka nekad vairs tur neatgriezīsies.
Kājas un dibens tik ļoti sūrstēja, bet dvēsele vēl vairāk. Nekad agrāk mamma nebija viņai situsi. Pirmo reizi Hanna prātoja, kāpēc citu bērnu dzīves ir tik labas, bet viņējā nē? Kāpēc citiem ir normāli, mīloši vecāki/
Meitene skrēja un raudāja līdz vairs nejaudāja. Viņai nebija ne jausmas, kur atrodas, jo melna tumsa bija pārņēmusi pasauli.
Hanna dzirdēja ūdens šalkoņu un devās tās virzienā. Tur bija daudz ūdens un lieli, putojoši viļņi. Jūra. Ausīs šalkoja koki.
Bērns apsēdās gludajās smiltīs un prātoja, ko darīt tālāk. Viņai vairs nav, kurp doties.
Lai gan Hannai ir tikai pieci gadi, viņa daudz ko jau saprot. Reiz viņas mamma bija ieminējusies, ka došoties slīcināties. Meitene nezināja, kas tas ir, līdz redzēja pa televizoru kādas filmas ainu.
Ūdens ir gana vilinošs. Hanna prātoja, ka tas taču ir viegli.
Viņa tuvojās šalkojošajai jūrai, ūdens bija aukstāks nekā ezerā. Cauri mazajam ķermenim izskrēja drebuļi. Viņa spēra vēl vienu soli.
Atpakaļceļa vairs nav.
Ūdens sitās gar viņas stilbiem. Meitene no jauna sāka raudāt, jo bija pārbijusies. Apkārt tikai biedējoša tumsa un viļņi, kas velk dziļāk iekšā nezināmajā.
Hanna vēlreiz sev atgādināja. Viņai nav nekādu iespēju.
Tad viņa panira zem balta, putojoša viļņa. Tas nav nemaz tik grūti.
