Viss tālākais notiek kā pilnīgā miglā. Hanna pakāpjas uz atpakaļu un ievelk elpu. Viņa vēro Reini, kurš mēģina izvairīties no Melānijas trāpīgā sitiena, bet viņas plauksta nelaimīgā kārtā skar viņa ādu, uzreiz iekrasojot to sārtu.
-Tu esi sasodīts kretīns! - Sieviete kliedz tā, ka Hannai šķiet, ka viņa varētu zaudēt dzirdi. Tad viņa turpina daudzīt pa Reiņa krūtīm tik izmisīgi, it kā aiz loga iestātos pasaules gals.
Hanna aizver acis. Melānijas pasaule ar katru sekundi arvien vairāk tuvojas bojāejai. Gluži tāpat kā Hannas. Viņa taču apzināti atnāca šurp, ar vienu mērķi – likt viņiem justies tā, kā bija jutusies Hanna.
Šīs četras dienas šķita velkamies mūžību. Viņa taču atkal bija mēģinājusi doties ūdenī, vēlēdamās, kaut kas spētu aprīt visas sāpes, tomēr tikusi līdz pusei, Hanna teju vairs nejuta savu ķermeni ledainā ūdens dēļ. Kāds augstāks spēks gluži vai apstādināja meiteni pēdējā mirklī, kad jau viņa vēlējās atdot savu dzīvību.
Hanna palūkojās skaidrajās debesīs un tieši tajā mirklī ievēroja krītošu zvaigzni. Tā bija zīme, ka tas nav piemērots laiks. Sakarsušajam ķermenim pieskaroties ledainajam ūdenim, prāts uzreiz atžirga un viņa vairs nejutās apreibusi.
Tonakt meitene nolēma nakti pārlaist kādā lētā motelī, no visas sirds cenzdamās nedomāt par Reini un visu, ko viņš tai dāvājis. Hanna nekad iepriekš savā nožēlojamajā dzīvītē nebija jutusies tik laimīga. Viņai nekad agrāk laime nešķita tik neaizsniedzama un netverama matērija. Hannai bija ļauts tikai nedaudz tai pieskarties, pirms tā aizsteidzās prom uz visiem laikiem.
*
Reinis uzmet ašu skatienu Hannai, jau zinādams, ka meitenes sejā atspoguļosies īsts triumfs, bet tā vietā viņa veras kaut kur tālumā, nemaz nepievērsdama uzmanību tracim, kas notiek deguna galā.
Reinis saņem vēl vienu pliķi no Melānijas, kuras seja jau ir koši sārtā krāsā un no acīm izlaužas pirmās asaras.
-Tu visu laiku biji ar citu... - Viņa saka, uzmezdama riebuma pilnu skatienu, - Kamēr es braucu komandējumos, tu ņēmies mūsu gultā ar kaut kādu nepilngadīgu skuķi! - Viņa kliedz un Hanna tik tikko paskatās Melānijas virzienā. Viņa sakniebj lūpas tievā svītriņā un nolaiž skatienu.
-Melānija, lūdzu. Es tev varu visu paskaidrot. - Reinis lūdz, pagriezdamies pret sievieti, kuru pirms neilga mirkļa vēlējās ievilkt gultā.
-Es jau visu zinu un diemžēl no svešinieces, nevis no sava līgavaiņa! - Viņa pamet gaisā rokas un tad tās uzreiz norkīt gar sāniem. Viņa norij asaru kamolu, kas laužas uz āru pa visām varītēm un aizspiež acis.
-Msn jāiet. - Viņa izdveš, pirms pagriežas uz papēža un dodas abu guļamistabas virzienā.
Reinis pagriežas pret Hannu, mēģinādams vismaz kādu no abām sievietēm uzrunā.
-Tev jāiet prom. Tu jau tā esi visu sačakarējusi! - Viņš nošņācas meitenes virzienā, bet viņa neizkustas no vietas.
-Tieši tā, Reini, tu esi visu salaidis grīstē. Tikai tu pats. Piedod, es tev nevaru palīdzēt, pat ja to gribētu. - Viņa mierīgi atbild un Reinis uz īsu mirkli aizdomājas, vai tikai Hanna arī nav izlikusies, spēlēdama vairākas spēlītes vienlaikus.
Viņš ieskatās meitenes bālajā, bet pievilcīgajā sejā. Tā ir drūma. Hanna paceļ skatienu un uzreiz to novērš.
Reinis atmet ar roku un aizsteidzas pakaļ Melānijai, kas jau paguvusi samest koferī lielāko daļu savas drēbes. Sieviete istabā atgādina gluži vai orkānu, kas gatavs izpostīt visu, kas pagadīsies ceļā.
Uz grīdas mētājas Reiņa drēbes un dažādas citas mantas.
-Melānij, ko tu dari?! Vai tiešām šāda maza štrunta dēļ tu vēlies atmest ar roku visam, ko esam kopā būvējuši? - Viņš maigi apskauj sievietes drebošos plecus.
-Kaut es varētu, bet pēc šī visa...Es nevaru palikt ar tevi. - Viņa saka, notraukdama asaru, kas paguvusi izlauzties.
-Lūdzu, nerunā tā. - Reinis vēlas pieskarties sievietes vēderam, bet viņa veikli izvairās no kustības, it kā jau zinādama, kāds ir Reiņa nodoms. Melānija paslīd viņam garām un pārliekusies pāri ķirškrāsas koferim, sāk nevaldāmi šņukstēt.
Elsas uzreiz piepilda telpu un padara to simtiem reižu šaurāku. Viņiem abiem nav vietas. Reinim aizžņaudzas kakls un viņs nezina, kas būtu jādara, lai liktu Melānijai pārtraukt raudāt.
Viņas augums raustās kā negudrs un sieviete ik pa laikam aizrijas pati ar savām asarām. Skaņa ir neiztruama. Viņš nekad, nekad mūžā nevēlējās, lai kaut reizi būtu japiedzīvo šāda situācija. Tā teju vai izrauj sirdi ārā no krūtīm.
*
Hanna turpina stāvēt kā sastingusi, viņa ieklausās Melānijas elsās un pati nemaz nejūt, kā asaras plūst no pašas acīm. Viņa burtiski izjūt ikkatru sāpi, ko piedzīvo Melānija. Tagad viņas abas ir ievainotas un nekam nederīgas.
Un tikai Reiņa dēļ. Hanna no sirds vēlētos, kaut spētu vienkārši piespiest sevi pakustēties kaut tiktal, lai varētu sataustīt vēso rokturi, to nospiest uz leju un nekad te vairs neatgriezties. Bet viņa nepsēj.
Meitene stingrāk ieķeras savā somiņā un turpina gaidīt, kaut gan viņa jau zina, kas notiks tālāk.
Kofera rāvējslēdzējs aizvelkas ar skaļu, neiecietīgu troksni. Šoreiz raud Reinis.
*
-Melānija, tu nevari tagad aiziet. - Reinis ieķeras sievietes kleitas malā, nespēdams noticēt, ka tas viss notiek pa īstam.
-Tu mani pievīli. Mūs. Mani un manu bērnu. - Viņa izspļauj, noslaucīdama no sejas pēdējās asaru paliekas.
-Kāpēc tu saki tavu bērnu? Viņš taču ir mūsu...- Reinim aizžņaudzas rīkle jau no domas vien, ka Melānija varētu viņam aizliegt tikties ar savu bērnu.
-Aizveries! Tas ir tikai mans bērns. Tu, nožēlojamais kretīn, neesi pelnījis būt par viņa tēvu! - Viņa nopurina Reiņa roku un izsteidzas no istabas.
Vīrietis nokrīt uz ceļiem un atpiež pieri pret vēso grīdu. Melānija taču atgriezīsies.
Šis viss ir tikai ļauns murgs. Viņš pamodīsies un abi pasmiesies par šo nelāgo sapni. Melānijas vaigos iezīmēsies piemīlīgas bedrītes un viņas acis burtiski staros.
Reinis uzguldīs plaukstu uz vēdera un centīsies saklausīt mazuli. Viņi nesteidzīgi baudīs rīta kafiju un kruasānus, iztēlodamies, ka atrodas privātmājā, kurā abi tik ļoti vēlas veidot kopējo ģimeni.
Viņš apskaus Melāniju un nekad nelaidīs vaļā. Viņš neļaus kaut kādam murgam to visu izbojāt.
Iedomas nomaina skarbā realitāte.
Viņš dzird aizcērtamies durvis ar tādu blīkšķi, it kā draudētu sabrukt viss dzīvoklis.
Reinis pielec kājās. Viss ir tukšs un kluss.
Nav ne Hannas, ne Melānijas.
Abas sievietes nu ir prom un dziļi sirdī viņš zina, ka uz visiem laikiem.
