local-stats-pixel

Ilgas //9213

74 0

Viņas soļi kļūst lēnāki un lēnāki, līdz visbeidzot tie aprimst pavisam. Sirds dauzās kā negudra. Jau atkal viņa atrodas tik pazīstamjā vietā, kurā spētu orientēties pat vismelnākajā tumsā.
Hanna atglauž atrisušu matu šķipsnu un aizliek to aiz auss. Viņa ievelk nāsīs dzestro gaisu un nodrebinās, nespēdama saprast, vai tas ir laikapstākļu vai tomēr gaidāmās situācijas dēļ.
Viņa nolemj iglāk vairs nevilcināties un doties augšā. Viņa nepieļaus, ka Reinis paliek nesodīts un turpina dzīvot, izliekoties, it kā nekas nebūtu noticis. It kā Hannas sirds nebūtu samīcīta dubļos.


***


-Es domāju, ka tev šī kleita izskatās vairāk, nekā tikai fantastiski! - Reinis uzslavē topošo sievu par piemērotas kleitas izvēli vakariņām ar viņa prasīgo ģimeni. Sieviete ir tērpusies pasteļrozā kleitā ar taisnu piegriezumu garumā līdz ceļiem. Viņa ir ieveidojusi savus matus lielos viļņos, kas sniedzas līdz pat muguras vidusdaļai.


Reinis, atspiezdamies pret durvju stenderi, prāto, kā gan viņam varēja tik ļoti paveikties. Melāniju viņš sastapa aptuveni pirms gada kādā komandējumā, kurā abi nejauši satikās. Tonakt viņi ilgi bija pavadījuši nomodā, neraugoties uz agro konfereni, kas gaidīja nākamajā dienā. Viņi baudīja dārgu vīnu un siera-vīnogu plati, lūkodamies neticami skaistajās nakts debesīs.
Tolaik Melānijai vēl bija draugs, kurš viņu attiecībās drīzāk smacēja, nekā darīja laimīgu. Jau pēc pāris nedēļām viņa tās izlēma izbeigt un pievērsties Reinim, kaut gan viņiem nekad nav gājis viegli un gludi. Allaž ir bijis kāds traucējošais faktors, kas draudējis izjaukt abu savienību. Par laimi, tas nekad nav ņēmis virsroku un viņi ir spējuši noturēties kopā par spīti visām vētrām un citām stihijām, kas abus jau tik daudz reižu skārušas.


Melānija uzliek plaukstas uz tik tikko manāmā vēdera un uzsmaida savam spoguļattēlam, meklēdama Reiņa acu skatienu. Viņi sastopas un vīrieša vēderā uzliesmo simtiem liesmu. Tās plosa un burtiski dedzina iekšas, bet viņš nekad agrāk nav juties tik laimīgs.
-Kā mēs viņu sauksim? - Viņa ierunājas pieklusinātā, melodiskā balsī.
-Ļaušu tev izlemt. - Reinis tuvojas savai sievietei un atglauž viņas matu šķipsnu. Viņš lūkojas Melānijas tīrajās, gaiši zilajās acīs un neredz neko citu, kā vien abu kopīgu nākotni. Viņa zviln pie mājas esošajā šūpuļtīklā, lasīdama kādu grāmatu vai žurnālu un malkodama spirdzinošu kokteili, kamēr viņš skraida pa zālāju, ķerdams savu atvasi, kas aiz laimes nemitīgi spiedz un smejas.
Melānija atspiež galvu pret Reiņa plecu.


-Es tevi tik ļoti mīlu. - Viņa saka, pieskardamās vīrieša lūpām.
-Es tevi arī. Ar katru dienu aizvien vairāk un vairāk. - Viņš atbild sievietei un pamazām bīda viņu uz gultas pusi.
-Mums jādodas vakariņās. - Viņa negribīgi atgādina, apvīdama rokas ar vīrieša vidukli.
-Tas var pagaidīt. Neviens taču neibildīs, ka mēs ieradīsimies stundu vēlāk. - Viņš saka un abi teju reizē iesmejas, apzinādamies, kādu aplamu apgalvojumu Reinis tik tikko izteicis.
Pēkšņs zvans pie durvīm abus iztrūcina un viņi atraujas viens no otra kā dzelti. Melānija aši sakārto kleitu un ar pirkstu galiem notīra lūpukrāsas traipus no Reiņa vaiga.
-Kas tur varētu būt? - Viņa vaicā, vaigiem kaistot aizvien sarkanākiem.


-Iešu paskatīties. Varbūt Alans ieradies? - Reinis prāto un jau no domas vien, ka atkal vajadzētu satikt sīko, viņam metas nelabi. Šoreiz viņš nepieļaus, ka Alans te izliek visas savas dusmas un vispasaules naidu. Viņš nepieļaus, ka tādā veidā tiek nodarīts pāri Melānijai.
Pa ceļam viņš ieskatās spogulī un ievēro acu savādo mirdzumu. Iespējams, ka tā izsktās patiesa laime.
Tad viņš atver durvis un gandrīz vai zaudē samaņu, lūkojoties nelūgtajai viešņai tieši acīs.
-H...Hanna? - Reinim šķiet, ka no viņa plaušām izplūst viss skābeklis un viņš tūlīt nomirs viņas priekšā.
-Jā, Reinīt. Es, sveika un vesela. Tas nav mans spoks. - Viņa runā skaidri un skaļi. Kuru katru mirkli Melānija to sadzirdēs un nāks skatīties, kas īsti notiek.


-Ko tu gribi? Mēs jau visu izrunājām! - Viņš runā pieklusinātā balsī, reizē taisīdams ciet durvis. Hanna ir žiglāka. Šķiet, viņa jau paredzējusi šādu kustību, tāpēc aši iespraucas iekšā koridorī.
Reinis vēro meitenes nevainojamo seju, uz kuras ir uzlikts tikai neliels daudzums kosmētikas. Viņas tumšie mati ir ieveidoti tādos pašos viļņos, kā Melānijas. Viņas izskatās neticami līdzīgas, gluži kā māsas.


-Hanna, tev jāiet prom. - Viņš nu jau lūdzoši izdveš.
Viņa labskanīgi iesmejas un palūkojas visapkārt.
-Nē, vispirms es vēlos kādu satikt. Es jau nenācu pie tevis. - Viņa tikai saka, sakārtodama uz pleca mazo, eleganto somiņu.
Hanna izskatās lieliskāk, nekā jebkad agrāk. Nešķiet, ka viņu vispār būtu ietekmējusi Reiņa atklātība par viņa patiesajiem nodomiem.
-Nevajag. - Reinis saka, bet Hanna viņu nedzird.


Viņa tik tikko valdās, lai nesāktu bimbāt kā tāda maza meitene. Visa pazīstamā smarža un vīrieša tuvums liek visām brūcēm asiņot no jauna. Viņai ir jāsaņemas, vismaz tik ilgu brītiņu, lai pateiktu Reiņa brūtei visu, kā ir bijis.
Brīdī, kad Hanna grib atbildēt Reinim, no istabas iznirst sieviete rozā kleitā.
-Kas te notiek? - Viņa pienāk pie Reiņa un apskauj viņa vidukli. Hanna gandrīz vai novēršas, nespēdama izturēt šo mokpilno, laimīgās ģimenītes ainu, bet pēdējā mirklī saņem sevi rokās uz izslej zodu augstāk.
-Jā, Reini. Paskaidro! Mēs vakarnakt pavadījām tik brīnišķīgu laiku, bet šodien jau tu izklaidējies ar citu. - Hanna saka, vērodama, kā viņam atkaras žoklis.
-Hanna, kāpēc tu to dari? - Viņš caur zobiem izgrūž.
Viņa neatbild. Skatiens ir pievērsts Melānijai.


-Prieks iepazīties, esmu Hanna. Meitene, ar ko Reinis izklaidējās vesela mēneša garumā. - Viņa saka, pastiepdama uz priekšu roku.
Otra sieviete apmulst aizvien vairāk.
-Reini? Ko tas nozīmē? - Viņa vaicā, cerību pilnām acīm lūkodamās uz Reini.
Hanna ievēro viņas tik tikko apaļo vēderu un vēlas novērsties.
-Melānij, tas nav tā...
-Ak, nav ja? Tu esi totāls kretīns! Tu liki man cerēt, ka mums viss izdosies! Tu zvērēji, ka tev nevienas citas nav! - Hanna paceļ balsi.


-Tu melo...Reinis nav tāds. - Melānija atbild, vēl vairāk pieglauzdamās klāt vīrieša muskuļotajai rokai.
Hanna iesmejas tā, ka viss dzīvoklis pēkšņi piepildās dzirkstošiem smiekliem, kaut gan iekšā viss plīst vai uz pusēm.
-Vai tiešām tu visos sīkumos gribi zināt, kā viņš mani ņēma visos iespējamajos veidos? Ak, jā un tas notika jūsu gultā. - Meitene saka, izjuzdama tādu gandarījumu, kā vēl nekad.
-Hanna! - Reiņa balss ir brīdinoša.


-Ja vēlies es varu nosaukt visas vietas, kur viņam ir dzimumzīmes. Vari aplūkot arī manus zilumus, kas gan jau ir pabalējuši, bet vēl aizvien redzami. Tie visi ir no tava mīļotā! - Hanna izspļauj, it kā muti pildītu rūgta žults.
Iestājas klusums.
Un tad Melānija triec sāpīgu pliķi tieši Reinim sejā.

74 0 13
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 13

0/2000

ak dievs, Hanna ir dzīva? emotion 

Bet kā? Vai tad netika atrasts līķis?

1 0 atbildēt

Bet Hanna taču noslīka! Kāds viņu izglāba, vai pati izkūlās? emotion 

0 0 atbildēt

Bet Melānija pareizi darīja emotion 

Un tagad Nikam ir iespēja visu vērst par labu emotion 

0 0 atbildēt

Nu Reinis visu to bija pelnījis pēc nopelniem.

0 0 atbildēt

Tagad Alanam bija jauzrīko īsts grautiņš emotion emotion

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt