Reiņa rokas sasniedz Melānijas ķermeni ātrāk, nekā sieviete fiziski pieskaras viņam. Viņš ieelpo sievietes kārdinoši saldo aromātu un noglāsta zīdainos matus.
Viņa piespiež pieri plecam un izdara to pašu. Abi kādu mirkli stāv teju nekustīgi, baudīdami viens otra klātbūtni un ļaujot ilgām izkūpēt kā dūmiem.
-Kas tev noticis ar seju? - Melānijas garie pirksti maigi noglāsta Alana sitienu vietas. Tas viss murgs, kurā Reinis dzīvoja pāris dienas šķita ilgstam veselu gadsimtu. Viņš nekad nezināja, kad Alans atgriezīsies, lai triektu kārtējo dūri pret viņa ģīmi.
Pēc tam viņš iekāpa gultā un vaļējām acīm iztēlojās Hannu sev blakām, tik mīlošu un maigu, kā allaž. Dažkārt viņam meitenes ārkātīgi trūka, un viņš sevi sarāja, ka tas nav pareizi, jo viņa mērķis nebija iemīlēties viņā.
Viņš...viņš tikai vēlējās kādu izklaidi, kas ieviestu dzīvē pa kādai košai, neaizmirstamai krāsai, tas arī viss. Un jāsaka, ka Hanna šai lomai bija pietiekami atbilstoša. Jauna, naiva un mazliet dumja. Viņa ticēja it visam, ko Reinis solīja vai teica. Viņa bija gatava mesties trakākajās advantūrās, ja vien blakus būtu stiprais, atbalstošais plecs, pie kā pieturēties vajadzības gadījumā.
Tas viss bija šķitis tik īsts un reāls, ka dažkārt pats Reinis sāka ticēt, ka varbūt viņiem viss varētu izdoties. Hanna nekad neko neuzspieda, nejautāja un nebija pārlieku uzbāzīga. Viņa vienkārši bija, eksistējoša līdzās ar pukstošu sirdi un gaidpilnu skatienu.
Reinis atceras, kā tovakar, kad abi nakšņoja viesu namiņā, viņš bija satvēris meitenes trauslo plaukstu un viņi vienkārši gulēja viens otram blakus, raudzīdamies tumšajos griestos un prātodami, ko atnesīs rītdiena. Reinim jau viss bija skaidrs – salikts pa plauktiņiem un sagrupēts pa nodaļām. Hannai tikai viss vēl priekšā. Aicinošā neziņa, kas rada ārprātīgu tauriņu deju vēderā. Neaizmirstamie mirkļi, kurus bija dāvājis tikai Reinis un tajā pašā mirklī visu sagrāvis līdz pamatiem.
Iznīcinājis visu meitenes nelielo pasaulīti, ko viņa bija paspējusi uzbūvēt šajā īsajā laika posmā. Sapņi, ilgas, cerības...tas viss pazuda nebūtībā, it kā nekad nebūtu eksistējis.
-Reini, viss kārtībā? - Melānija vēlreiz atkārto savu jautājumu un tikai tajā mirklī viņš attopas, ka tās maigās rokas nemaz nav Hannas. Tās ir viņa Melānijas. Viņš ielūkojas sievietes gaidpilnajās acīs. Skaidrs, ka viņa alkst paskaidrojumus. Reinis ir tos visus parādā, bet tikai ne šeit un tagad. Viņš sev apsola, ka ar laiku, kad būs morāli gatavs, izstāstīs viņai visu līdz pēdējam sīkumam un viņu stāsta turpinājums būs atkarīgs no sievietes – tikai viņa varēs noteikt, vai tam ir lemts turpinājums vai pilnīgs fiasko.
-Neuztraucies, nikns klients, tas arī viss. Tev nav jāuztraucas par mani tagad. - Viņš noglāsta Melānijas apaļo vēderu, - Atceries, ka mums šodien jābrauc pie maniem vecākiem. Mums tas jāpaziņo oficiāli. - Reinis noskūpsta Melānijas pieri un pēkšņi viņa izskatās pagalam sagurusi.
-Es zinu, ka tu negribi to darīt, bet apsolu, ka neuzkavēsimies tur ilgāk par pāris stundām. Pēc tam mēs brauksim mājās, un es atmaksāšu par visām ciešanām. - Viņš uzspiež skūpstu uz Melānijas mīkstajām lūpām un tad satver viņas plaukstu, lai vestu uz vietu, kur ir vislabāk – uz mājām.
***
Alans truli raugās sienā. Viņa skatiens slīd garām priekšmetiem un ēnām, ar ko rotaļājas spilgtie saules stari. Alans vairs nejūt ne trulās sāpes mugurā, ne tirpoņu kājās, ne arī asarojošās acis. Kaut kur aiz muguras iečīkstas gulta. Niks sagrozās tajā un vēlreiz mēģina uzrunāt istabas biedru, kas pēdējās dienās vispār nav izkustējies tālāk par tualeti, kas atrodas dažu soļu attālumā no istabiņas.
-Alan, tu nevari tā sēdēt caurām dienām. - Viņš piesardzīgi saka, negribēdams būt pārāk uzbrūkošs vai tamlīdzīgi. Viņam pašam Hannas nāve ir pielīdzināma vairākiem sitieniem pa seju. Taču, vērojot Alanu, viņš saprot, cik gan nozīmīga Hanna bija viņam, par spīti viņas nelietīgajai rīcībai.
-Varbūt tā arī ir labāk. Tagad viņa vairs nav nelaimīga un neizjūt tās neizturāmās sāpes. - Niklāvs plūkā segas stūri.
-Kā tu tā vari teikt... - Alans grib balsī ielikt visas dusmas, bet beigu beigās teikums izskan vāri un nekam nederīgi.
-Es tikai mēģinu tevi mierināt. Arī man tas ir liels trieciens... - Niks iesāk, bet nespēj pabeigt sakāmo. Alans jau ir pielecis kājās. Viņa seja iekrāsojas koši sārtā tonī un acis ir bīstami mirdzošas.
Viņš paķer pāris grāmatas, kas pirmās gadās pa rokai un triec tās tieši sienā.
-Sasodīts, vācies prom! Tu visu dienu te sēdi un kaut ko muldi ne pa tēmu! Tu vispār nepazīsti Hannu, tāpēc neuzdrošinies teikt, ka viņas nāve ir atrisinājums visam šim murgam! - Alana acis burtiski zvēro un tikai nezināms spēks aptur viņu no mešanās tieši virsū Niklāvam.
Niks saraujas. Alana kārtējais dusmu iespaids, kurā viņš var sastrādāt pietiekami daudz muļķību. Viņš jau tver nākamo priekšmetu, kas ir nakts lampiņa, kad iezvanās puiša telefons.
Sejā atmirdz griezīgs smaids un Niku pārņem nepatīkamas sajūtas. Šķiet, ka Alans ir izmainījies līdz nepazīšanai. Agrāk tik jautrais un priecīgais draugs, kas vienmēr visu darīja ar aizrautību, pat, ja no vecākiem nesaņēma pat cieņpilnu skatienu. Viņš krāja naudu, lai aizbrauktu savā sapņu ceļojumā. Viņi devās uz klubiem, dzēra līdz nemaņai, iepazinās ar svešiniecēm un vienkārši krāja neaizmirstamus brīžus atmiņu formātā.
Tagad šķiet, ka tas noticis pirms veselas mūžības. Pirms vairākiem desmitiem gadu, kad abi vēl bijuši jauni un traki. Tagad Alans jau ir novecojis, viņu nekas vairs nespēj uzrunāt vai ieintriģēt. Viņš ir pārvērtie par absolūti tukšu čaulu, atstājot vienu vienīgo izpausmi – neizdibināmas dusmas un naidu pret visu pasauli.
-Protams, mammīt, ka es ieradīšos. Es taču vēl aizvien piederu pie jūsu sasodīti perfektās ģimenītes, vai tad nē? - Viņa balss ir tik salkani sarkastiska, ka izraisa Nikā vēl lielāku šķebināšanu.
-Ak, šovakar. Nu, labi. Būšu klāt. Atā, bučas! - Alans uzspīlēti izdveš griezīgu skaņu ar lūpām un tad noliek telefonu malā.
-Mans brālītis šodien pavēstīšot kaut kādus jaunumus saistībā ar Melāniju. - Alana balss nevar izklausīties vēl piesātinātāka ar riebuma piegaršu.
Niklāvs klusē, nezinādams, ko bilst un kas vispār šajā situācijā palīdzētu. Viņš jau ir padevies un ļaus Alanam kādu laiku pabūt vienam. Tā vien šķiet, ka abu esamība mazajā telpā visu padara tikai simtreiz ļaunāku. Viņi elpo to pašu gaisu, visu laiku ir viens otra redzeslaukā.
Alanam ir daudz par ko padomāt un varbūt viņam izdosies ar laiku rast mierinājumu sevī un pieņemt šo traģēdiju, kā realitāti.
-Reinis ir kretīns, nevaru nepiekrist, bet dzīve turpinās. Tev jāsaprot, ka katru dienu kāds mirst un tā vietā dzimst cits. Tā ir pasaulē iekārtots. - Viņš cenšas runāt mierīgi un uzsvērti.
-Tu runā par Hannu. Manu Hannu, kas Reinim bija dārga mantiņa, ar ko izklaidēt sevi. Un tagad viņš taisās dzīvot tālāk, izlikdamies, ka nekas nav noticis. Viņš un tu esat vainīgi, ka Hannas vairs nav starp mums! - Pēdējais teikums izskan īpaši indīgi.
-Kāpēc es? - Niklāvs pieceļas kājās. Viņš jau ir noguris no Alana nemitīgajiem uzbrukumiem un apvainojumiem.
-Tu viņu piedzirdīji un pieļāvi, ka viņa viena dodas prom un par Reini jau tu zini. - Viņš noplāta rokas, šķiet, pats noguris no sevis.
-Alan, varbūt es arī esmu pie visa vainīgs, bet tur vairs neko nevar līdzēt. Es taču negrūdu viņu tajā ezerā un neliku noslīcināties. Tā bija viņas izvēle, un acīmredzot, Hanna sev bija ieplānojusi tieši šādu dzīves noslēgumu.
-Jūs visi esat pie tā vainīgi. Ikviens sasodīts kretīns, kas jebkad viņu saticis vai uzrunājis... - Alans murmina zem deguna.
-Es došos... - Niklāvs iesāk, jau satverdams rokās somas aicinošo rokturi.
-Nē, iešu es. - Viņš pēkšņi pielec kājās.
-Uz kurieni?
-Es nepieļaušu, ka Hannas piemiņa tiek aptraipīta tik zemiskā veidā! - Tas ir viss, ko viņš saka, pirms dodas prom.
Niklāvam nav ilgi jāprāto, kur Alanu nesīs paša kājas. Drīz vien viņš būs savu vecāku mājā, kur sarīkos īstu grautiņu.
