local-stats-pixel fb-conv-api

Ilgas //8816

91 0

Reinis pēdējā mirklī paspēj izvairīties no vāzes, kas lido tieši viņam sejā. Tā aiztraucas garām tieši aiz auss un sašķīst pret skapīti. Sīkas stikla lauskas aizlido uz visām pusēm, tā bija Melānijas mīļākā vāze, kuru viņa allaž tik ļoti sargāja no nelaimīgas nokrišanas.
Hanna paceļ savu skatienu. Meitenes acis jau pildās ar asarām un drīz vien tās saslapinās viņas vaigus.


-Kā tu tā varēji! - Visbeidzot viņa sāk histēriski kliegt, - Kā tu varēji man to nodarīt?! - Kliedziens atbalsojas pret visām telpām dzīvoklī un tad izgaist, tomēr strāva, kas nāk no viņas auguma, nemazinās.
-Es zinu...es zinu, es esmu kretīns... - Reinis sagrābj ar plaukstām savus matus, gluži kā Alans. Varbūt tomēr viņi ir daudz līdzīgāki, nekā Hannai šķitis.
-Kāpēc tev to vajadzēja? Šo visu, ko tu ar mani darīji, ko tu solīji... - Hannas intonācija pieaug un balss pārvēršas spalgā kliedzienā.


Uz šo jautājumu viņam nav nekādas atbildes. Tas viss notika tajā nelaimīgajā naktī, kad Hannai vispār nevajadzēja nākt ārā no tās viesu istabas. Tovakar Reinis nespēja rast mieru un nemitīgi grozījās savā gultā. Tad viņam pietrūka svaiga gaisa un viņš devās ārā, tieši pretī Hannai.
-Tu vienkārši biji man pieķērusies jau tad, kad mani ieraudzīji. Tu gribēji, lai es tovakar nāku ārā. Tu...vienkārši mani pievilināji un tad...tam nevajadzēja notikt. - Reinis saka, izdzerdams otru viskija glāzi, kas sākotnēji bija paredzēta Hannai.


Viņa vārdi griež arvien dziļāk un dziļāk meitenes miesā. Šķiet, ka tūdaļ viņa noasiņos un nekad vairs nepiecelsies no šīs perfekti tīrās grīdas. Ikviens mirklis, ko abi piedzīvoja kopā, bija neizsakāmi dārgs. Viņa nevēlējās tajos dalīties ar nevienu pašu dzīvu dvēseli. Viņa to visu gribēja paturēt tikai sev.
Hanna vairs nevēlas un nespēj aizturēt to visu, kas jau pats nāk ārā. Viņa noslīd uz vēsās grīdas un sāk neizsakāmi skaļi raudāt, cenšoties atbrīvoties no visa labā un skaistā, kas patiesībā ir bijuši vieni vienīgi meli.


-Tu taču pirms pāris dienām teici, ka palīdzēsi man izšķirties un paskaidrot Alanam, kā ir patiesībā. Tu solīji! - Viņa murmina, asaras rijot. Tās ir sāļākas par jebkuru sāļāko vietu uz pasaules. Tās samērcē viņas vaigus un izpludina skropstu tušu.
-Hanna... - Reinis nespēj rast īstos vārdus, jo nekad nevienu sievieti nebija redzējis tik sagrautu un izmisušu. Viņš burtiski redz, kā meitenes acīs ar katru sekundi, kas tiek aizvadīta, sagrūst ilūzijas un visi solījumi, kurus Reinis bija apņēmies piepildīt.
-Vai tev ir cita? - Jautājums ir pēkšņs un tiešs. Tas nedaudz izsit viņu no sliedēm. Reinis cenšas izdomāt, vai vajadzētu šajā visā putrā vēl iemaisīt Melāniju, kura vispār neko nenojauš. Pēc trīs dienām viņa atgriezīsies Latvijā un Reinis turpinās dzīvot, cerot pēc iespējas ātrāk aizmirst Hannu un visu, ko tā likusi viņam piedzīvot.


-Jā. - Viņš atbild īsi un tieši. Atbilde vēl vairāk sagrauj Hannu, bet varbūt tagad viņa liksies mierā. Varbūt beidzot Hanna nāks pie prāta...
Hanna nespēj vairs izturēt Reiņa klātbūtni, kas joprojām ir vilinoša un aicinoša. Viņa atdotu pat savu dvēseli, lai tikai varētu mesties viņa apskāvienos un aizmirst visu pasauli un nebūšanas, kas meiteni piemeklējušas.
Reiņa stiprās un tajā pašā laikā maigās rokas glāstītu meitenes ķermeni, viņš čukstētu dažādus mīļus vārdus un apsolītu, ka viņi būs mūžam kopā un nekas to nespēs mainīt.
Meitene uzmet ašu skatienu vīrietim, kuram atzinās mīlestībā un kurš nevienu mirkli nebija licis domāt, ka viņš nav pieejams, vai ka mīl kādu citu. Nevienu pašu reizi – ne tad, kad viņš tonakt gaidīja tumsā, it kā jau zinādams, ka Hanna atnāks. Ne tad, kad viņa spēra soli pāri slieksnim, nokļūdama viņa istabā, ne tad, kad viņš no sirds interesējās, kādi ir Hannas hobiji, ne arī tajā reizē, kad abi pārnakšņoja mājiņā meža ielokā un visbeidzot arī ne tad, kad Hanna gulēja gultā, kurā Reinis bija drā*is citu sievieti.


-Un...cik ilgi? - Asaras turpina ritēt pār meitenes vaigiem. Viņa necenšas tās notraust. Drīzāk – lai Reinis redz, ko ir pastrādājis. Lai skatās un saprot, kādu postu otram cilvēkam ir nodarījis.
-Hanna, viņa gaida no manis bērnu.. - Balss ir lūdzoša. Viņš vēlas, lai viņa pieceltos un dotos prom, neatskatoties atpakaļ. Tā taču ir Reiņa kvēlākā un pašreiz vienīgā vēlēšanās, vai ne?
-Tu esi pretīgs cūka. - Hanna aizžņaugtā balsī izdveš, - Sasodītais kretīn! - Viņa nokliedzas un tad pieceļas kājās.


Reinis nolūkojas uz meiteni, bet jau atkal klusē, jo tā taču ir vienkāršāk. Neteikt neko. Ļaut tumsai apņemt un ievilkt sevī.
-Es tev no sirds ticēju. Un es tevi, sasodīts, mīlēju no visas savas muļķa sirds. Vai zini, ko tu esi pastrādājis? Tu esi mani salauzis līdz kaulam. Tu esi nojaucis māju, kas uz nelielā zemes pleķīša atradusies veselus 18 gadus. Tu to esi nojaucis līdz ar pamatiem un neviens nekad vairs nespēs to salabot vai uzcelt no jauna. - Viņa runā, balsij ik pa mirklim aizlūzstot.
Visbeidzot Hanna notrauc asaras. Viņas vaigi ir pietūkuši un acis sarkanas.
-Es negirbēju, lai tas aizietu tik tāli. - Reinis saka, nezinādams, kur likties.


-Bet tu nevēlējies arī to pātraukt. Tu liki man domāt par tevi, ilgoties, kad nebijām kopā un būt laimīgai no apziņas vien, ka drīz vien tu pazvanīsi vai atrakstīsi ziņu. Tās bija manas laimīgākās dienas visā manā dzīvē. - Hanna iešņukstas, bet šoreiz aptur kārtejo asaru tās ceļā uz vaigu.
Viņa jau dodas uz durvju pusi, bet tad pagriežas un ilgi lūkojas Reiņa sejā. Tā seja, ko viņš pirms dažām dienām maigi glāstīja ar īkšķu galiem nu ir pārvērtusies līdz nepazīšanai. Tā vairs nav tā enerģijas pilnā Hanna ar mirdzošajām acīm un mīļo smaidu. Šis ir kāds svešs cilvēks, kas kļūdas pēc iemaldījies viņa dzīvojamajā istabā.


-Domā, ka tu būsi laimīgs ar to sievieti? Tu viņu necieni tāpat kā mani, jo tad taču tu nebūtu paslēpis viņas lietas, lai es tās neatrastu. Tu esi dziļi nelaimīgs cilvēks, kas slēpjas aiz labi izveidotas maskas.
Reinis joprojām klusē. Ja tagad ienāktu Melānija, Reinis nezina, ko darītu. Jau tā viss ir sagājis pilnīgā sviestā.
-Lai kāds tu būtu un ko tu esi man nodarījis, es tevi joprojām mīlu un šī ir nepanesamākā doma, kāda jebkad man bijusi. - Hanna no jauna atsāk raudāt.
-Lūdzu, nepadari to visu vēl ļaunāku. - Viņš atbild.
Viņa neskanīgi iesmejas.


-Neuztraucies, es nekad vairs tevi netraucēšu. Cerams tu būsi labs tēvs, ja nespēj būt labs vīrietis. - Tad viņa pamet dzīvokli, klusām aiz sevis aizvērdama durvis.
Hanna dodas lejā pa kāpnēm, nespēdama aptvert to, kas ir noticis vienā dienā. No rīta viņa jutās tik laimīga un tagad sagrauta.


Viņai ir atņemts viss, par ko jelkad sapņots.
Sejā ietriecas asais vējš, kas paņem sev līdzi pēdējas cerību driskas. Viņa atkal ir viena. Kurp lai Hanna dodas? Kur lai pārlaiž sasodīti auksto nakti...
Raudiens uznāk no jauna ar vēl lielāku sparu, kā pirms tam.
Tad no tumsas iznirst stāvs. Hanna uzreiz ievēro rudo matu cekulu.
Niklāvs neko nesaka, tikai pienāk Hannai tuvu klāt un tad viņu samīļo.

91 0 16 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 16

0/2000

Niklāvs gan ir labs.

1 0 atbildēt

ES cerēju, ka Reinis dabūs smadzeņu satricinājumu. emotion  emotion 

1 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

Tagad vēl tikai Melānijai jauzzina patiesība

0 0 atbildēt

Lieliski! emotion  Gaidu nākamo daļu. emotion 

0 0 atbildēt

Pieņemsim... emotion 

0 0 atbildēt

Kad būs nākamā daļa?

0 0 atbildēt