local-stats-pixel

Ilgas //41

66 0

Kopš Monikas dzīvē bija ienākusi Hanna, tā mainījās pavisam. Viņa teju vairs neatceras savu iepriekšējo eksistenci, jo tad viss šķita tik drūms, tumšs un arīdzan bezcerīgs. Monikai šķiet, ka viņa dzīvotu cita cilvēka dzīvi. Dažkārt viņa, sēdēdama savā istabā, prāto par to, kāpēc gan viņai ir šī privilēģija audzināt un būt līdzās Hannai.


Meitenei, kura ar katru dienu aizvien vairāk pārvēršas par pieaugušu cilvēku, kurš drīz vien varēs uzņemties par sevi atbildību un rūpes. Lai gan adaptācijas process nebija vienkāršs, tas prasīja daudz spēka un enerģijas, tomēr Monika nespēja valdīt asaras dienā, kad bāriņtiesa atzina, ka turpmāk Hanna oficiāli varēs dzīvot pie viņas. Nevienā mirklī, kopš todien viņa meiteni aizveda prom no briesmīgajiem vecākiem, viņa nebija šaubījusies, ka tiešām vēlas, lai Hanna dzīvotu pie viņas.
Protams, Monikai nav iepriekšējas pieredzes bērnu audzināšanā un aprūpē, un viņa lieliski apzinājās, ka šajā sakarā nāksies daudz ko ziedot arī no sevis, tomēr pretī saņemtā mīlestība un pateicība atsver visas pasaules bagātību.


Viņa ir pateicīga Dievam, kas sievietei mūža nogalē atsūtījis tik dārgu dāvanu.
Šodien Monika sēž savā atpūtas krēslā, puķu reibinošās smaržas ielenkumā, un lasa grāmatu. Hanna kaut kur ir izgājusi. Visdrīzāk pie jūras, kur viņai tik ļoti patīk būt. Neticami, ka kopš tās liktenīgās nakts, ir pagājuši jau četri gadi. Tagad Hannai jau ir deviņi, bet Monikai – 79. Vecumu gan kundze ar katru gadu izjūt aizvien vairāk. Šad tad sirds pastreiko, citu dienu locītavas un mugura sāp tik ļoti, ka gandrīz vai nevar no gultas piecelties, bet ar visām nebūšanām palīdz tikt galā Hanna. Viņa ir kā maģiska ziede, kas der visām kaitēm.


Pēkšņi Moniku kāds apskauj no mugurpuses, un viņa nolaiž grāmatu zemāk. Ar mīkstu būkšķi tā piezemējas mīkstajā zālienā.
-Es tev atnesu cepumus! - Hanna saka, noskūpstīdama Monikai vaigu.
-Cepumus? - Sieviete pārsteigta atbild, jo nebija domājusi, ka meitene mēros tālo ceļu uz veikalu.
-Nu ja. Tu taču vakar teici, ka gribi cepumus. Tā nu es devos tiem pakaļ. - Viņa atbild, paplivinādama gaisā iepakojumu.
Monikas acīs no jauna sariešas asaras. Hanna viņas labā dara tik daudz, un ne vienmēr tam ir jābūt kaut kam nozīmīgam. Dzīves mazie nieciņi taču iepriecina visvairāk.
-Es uzvārīšu tēju un mēs abas tos varēsim notiesāt pie tējas tases. - Viņa paziņo, celdamās kājās. Atkal asa sāpe mugurā pārsteidz nesagatavotu, bet Monika izliekas, ka viss ir kārtībā un pat pasmaida.
Hanna viņai seko uz virtuvi un apsēžas pie galda.


Meitene vēro sievieti, kas viņu izglāba. Viņa zina, ka Monikai ar katru dienu arvien grūtāk izdodas pārvietoties un veikt vienkāršākos uzdevumus, bet viņa cenšas no sirds.
Hanna nekad nespēs būt pateicīga šai svešajai un nu jau tik tuvajai sievietei, ko viņa domās dēvē par mammu, bet sauc par omi. Iepriekš meitenei šķita, ka viņa nekad nezinās, kāda ir sajūta doties prom no pilsētas uz laukiem pie vecmammas, kas vienmēr ir sarūpējusi daudz gardumus, ar ko cienāt viesi. Tagad viņa šo sajūtu zina, un tā ir pati labākā pasaulē.


Kopš meitene ir uzsākusi skolas gaitas, daudz kas ir mainījies. Viņa ir iepazinusies ar klasesbiedriem un vairāki no tiem kļuvuši par labiem draugiem. Skolas laikā katru rītu līdz mācību iestādei nākas mērot paprāvu ceļu pusstundas garumā, bet Hanna ne par ko nesūdzas. Viņa ir priecīga, ka vakarā atkal varēs atgriezties mājiņā pie jūras, kur Monika sagaidīs meiteni ar tikko gatavotu maltīti.
Hanna nemaz nebēdā, ka vasar tuvojas izskaņai un drīz no jauna būs atkal jāpievēršas grāmatām, rakstīšanai un rēķināšanai. Monika viņai daudz palīdz. Abas kopā pilda dažādus uzdevumus, un sieviete nekad nav pacēlusi balsi vai izrādījusi dusmas. Katrs piemērs tiek cītīgi izpētīts un izskaidrots. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Hannai ir tik labas sekmes.


-Kādu tēju dzersim? - Jautā Monika, aplūkodama vairākas burciņas.
Vasaras sākumā abas bija devušās pļavās, lai pašas ievāktu tēju ziemai. Monika skaidroja, ka katram augam ir īpašs, maģisks laiks, kad tam piemīt visvairāk labās enerģijas. Tajā brīdī tas ir jāievāc un jāizkaltē.
Tā bija viena no labākajām dienām meitenes dzīvē. Viņa nebija domājusi, ka ar cilvēku, kurš par viņu ir 70 gadus vecāks, var būt tik jautri. Monika stāstīja dažādus jokus un pasakas. Viņas smējās pilnos kaklos, tā, ka jautrību varēja dzirdēt trīs kilometru rādiusā. Pēc tam sekoja neliels pikniks turpat uz vietas.


-Kāpēc tu esi tik laba pret mani? - Jautājums no Hannas mutes izskan negaidīti. Monika sastingst ar trumuli rokās un kādu mirkli stiklainām acīm raugās uz bērnu, kas sēž viņas priekšā.
Monika redz, cik Hannai ir tīra dvēsele. Cik viņa ir patiesi neviltota. Rokas nedaudz trīc. Pilīte karstā ūdens skar sievietes roku, bet viņa neatraujas, jo sāpes ir īsas un pārejošas.
Sieviete apsēžas pretī bērnam un saņem vienu Hannas silto plaukstu savējā.
-Nezināmu iemeslu dēļ es jūtos tā, it kā tevi pazītu jau gadiem. It kā tu būtu mana mazmeita. - Monika saka, kamolam kāpjot kaklā.


-Kāpēc mamma mani sita un ienīda? Vai es esmu ļauna? - Seko kārtējie meitenes jautājumi. Monika jau ir pieradusi, ka šajā vecuma posmā daudz ko gribas izzināt un saprast.
-Tu neesi slikta vai ļauna. Tava mamma... viņa neprata tevi novērtēt. - Kundze atbild.
-Tu esi tik laba, vecmāmiņ. Man nekad agrāk nav bijis tik jautri un labi. - Hanna saka, un arī bērna acīs vīd asaras.
Monika atceras pēdējo jautro notikumu, kad abas skrēja gar jūras krastu un ķēra viena otru. Monika gan nespēja ātri tikt uz priekšu, bet Hanna izlikās, ka nespēj viņu panākt.
-Hanna, tu jau esi pietiekami liela, lai saprastu, kā dzīve pakārota. Man nekad nevarēja būt bērni, un es necerēju ne uz ko. Es dzīvoju bez mērķa, katra diena šķita vienāda, bet tiklīdz tu parādījies... - Monika vairs nespēj valdīt asaras, tāpēc paslēpj seju plaukstās. Tas dreb, viņas pleci un ķermenis arīdzan raustās drebuļos.


-Nevajag raudāt. Es taču nekad neiešu prom no tevis. Mēs būsim kopā uz mūžīgiem laikiem. - Hanna apskauj Moniku un piespiež pieri pie viņas pleca.
Tajā brīdī sievietes prātā ielaužas kāda baisma doma – kas gan notiks ar Hannu, kad viņas vairs nebūs? Kas uzņemsies rūpes un gādību par šo kristāltīro dvēseli, kas piedzīvojusi tik daudz kā nepatīkama?
Kurš spēs Hannu pienācīgi mīlēt un cienīt?
-Viss būs labi. Iedzersim tēju, tad es tev pastāstīšu kaut ko smieklīgu. - Hanna saka un noslauka Monikas asaras.

66 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Adopcijas, nevis adaptācijas emotion
0 0 atbildēt