local-stats-pixel fb-conv-api

Ik reizi 9.4

Lai gan tas vakars ir viens no tiem, kurus nevēlos atcerēties, Patriks savā veidā mani izglāba. Ja viņš tur nebūtu bijis, varbūt es būtu izdarījusi ko traku. Bet varbūt man todien vajadzēja tikai kādu, ar ko parunāties. Taču viņš visu sačakarēja. Skūpsts bija lieks. Taču jauks. Esmu pārliecināta, ka viņš mani neatcerēsies. Nezina, ka mācīsimies vienā skolā, cerams, ka ne vienā klasē. Un cerams, ka ne viņi abi. Diez cik laika vajadzēs, lai šis milzu popularitātes bums kaut nedaudz noplaktu. Mēnesi? Divus? Nedomāju gan. Viņš ir slavenība. Pietam iedomīgs un augstprātīgs. Ārējā čaula. Tādu cilvēku ir pārāk daudz, un mani tas tracina.
Labi..šī diena ir jāpārdzīvo. Pirmās stundas paiet salīdzinoši ātri. Nu ja neskaita to, ka skolas kārtība ir sagrauta, un neviens vairs nekoncentrējas uz skolas darbu, tā vietā runājot par šī rīta notikumu.
Eju pa skolas koridoru, ierasti kavēju laiku mūzikā, līdz sajūtu vēsu roku, kas liek pārskriet skudriņām.
-Sveika, neticami - tāda sakritība! - Patriks sasveicinas un ar sajūsmu cenšas aptvert to, esam vienā skolā.
-Tā nu ir sanācis, - izņemu austiņas un ielieku tās savā somā.
-Paklau, Ema, ja? - pieraucot vienu uzaci, nabags cenšas atcerēties manu vārdu. Izdodas. Malacis. Izspruka no publiskas izgāšanās.
-Tieši tā, varoni. Taču tev nav jāizliekas, ka tu ar mani draudzējies vai kā. Nesabojā savu brāļa doto reputāciju ar mani. - pienākuši pie manas nākamās stundas kabineta, atveru durvis, - Visu gaišu, - atstāju puisi neizpratnē un aizcērtu sejas priekšā durvis.
Netīšām esmu pievērsusi sev par daudz uzmanības. Bļāviens, ja kāds pamanīja vai kaut ko sadzirdēja, tad drīz vien sāksies sačukstēšanās, kas pāraugs baumās, ko man nevajag. Tāpēc es to visu nocirtīšu jau saknē.
Apsēžos blakus Ronai, ar kuru jau trīs gadus kopā apgūstam vācu valodu. Neesam sirds draudzenes, taču esam runājušas. Viņa pastumj uz manu pusi zīmīti:
'Kas tā bija par scēnu? Visi redzēja!'
Zināju.. Nopūšos un sāku rakstīt atbildi:
'Nekādas scēnas nebija. Tas jaunais Lensa brālis paprasīja ceļu līdz Štrelles klasei'
Viņa izlasa lapiņu un, šķiet, notic. Par laimi. Šobrīd nevienam nevajag zināt, ka es viņu pazīstu.
Pēc salīdzinoši ilga pārtraukuma, jūtu telefonu novibrējam.
"Nedusmojies, Tev tas nepiestāv. Klau, es domāju, ir pienācis brīdis Tev uzzināt, kas es esmu ;)"
Klusu, nedaudz aizgriezusies rakstu atbildi.
"Nu sveiks, pazudušais. Nu lūdzu, pasaki."
Nolieku telefonu sev blakus uz krēsla. Pēc minūtes pienāk jauna ziņa.
"Paskaties ārā pa logu!" apstulbstu, taču paklausu. Pārlaižu skatu visam skolas pagalmam, līdz ieraugu uz soliņa sēdošo personu, kas māj tikai un vienīgi man. Nolādēts!

146 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000
Vel ludzu
0 0 atbildēt