Ik reizi 8.3

Bučas visiem! Jūs esat forši :*
Kā solīju - šodien būs divas, cerams pietiekoši garas daļas.

Dodos uz skolu. Austiņas ausīs un esmu savā pasaulē, no kuras izraušos tikai pēc 13 minūtēm. Ir piektdiena, tas nozīmē, ka pēc sešām stundām gūšu atelpu no skolas un drausmīgās skolas rutīnas. Un cilvēkiem. Esmu apņēmusies brīvdienās doties pārgājienā ar Keitu un Krišu. Bez telefoniem un citām tehnoloģijām. Tikai daba. Sākumā negribēju piekrist, jo jutīšos kā trešais ritenis, taču viņi solīja, ka tā nebūs. Redz, viņi grib, lai es paskatos uz pasauli citām acīm.
Redzu pūli pie skolas. Tiešām lielu, spiedzošu pūli, kas sagaida...nu protams. Jākobu Lensu. Ko viņš šeit pazaudējis? Ir dzirdama pārlieku skaļa spiegšana un kliegšana, tā pārsit pat manu mūziku, kas ir skaļa. Izņemu austiņas, jo no tām šobrīd vienkārši vairs nav jēgas. Spiedzieni pamazām pierimst, jo tos pārtrauc skaļš 'uzmanību!' no Lensa miesassarga. Tiek izveidots parodisks un komisks podests, pielikts mikrofons, laikam viņš gatavojas runai. 'Bravo, Jākob, zemāk kur krist tev laikam nav kur,' nodomāju.
Pāris uzsitieni pa mikrofonu, lai pārbaudītu to un viņš sāk runāt. Keita šobrīd būtu sajūsmā.
-Sveiki visiem, esmu Jākobs Lenss, ko jūs droši vien jau ziniet, - protams, ka visas maziņās viņu zin, atbildes vietā viņu sagaida kārtējais spiedzienu vilnis, kuru atkal izkliedē būdīgais miesassargs. Viņš atgādina lielu, niknu buldogu. Tikai melnā uzvalkā un austiņu ausīs.
-Tātad, kāpēc esmu šeit, jūs jautāsiet? - viņš cenšas paķert publiku uz izbrīnu. Visas maziņās sāk sačukstēties un domāt neskaitāmus pilnīgi nereālus, droši vien pat absurdus variantus, kāpēc. Fuj. Mani šķebina visa šī situācija, tāpēc no malā stāvētājas kļūstu par garāmgājēju.
-Tātad, īstais iemesls ir tāds, ka mēs turpmākos divus mēnešus, respektīvi, līdz jūsu izlaidumam, mācīsimies šajā skolā. - runa ir galā, paldies Dievam, taču mani īsti neiepriecina fakts, ka nu skola nebūs skola, bet gan trakomāja. Pēkšņi no pūļa kāda meitenīte paceļ roku. Esmu gatava viņu nožmiegt, jo tikko kā parādas cerība uz šī farsa beigām, kāds grib to turpināt.
-Es atvainojos, bet ko Jūs domājāt ar 'mēs'? - viņas mazā, klusā balstiņa ir tik blāva, ka liekas, meitenīte izdziest.
Lenss, ierāpjoties mašīnā, kaut ko cenšas sarunāt ar kaut ko. Noris neliela domu apmaiņa, tomēr tā beidzas ar vēl kāda izkāpšanu no mašīnas.
-Kopā ar mani mācīsies arī mans brālis Patriks, - trešais sajūsmas vilnis pāršalc visu, es paveros uz "skatuves" pusi un manas acis ieplešas neredzētos apmēros - tās tūlīt izsprāgs no vietas. Nē, nē..jūtu, ka nu ir ļoti, tik tiešām ļoti lielā dimbā. Nolādēts!