local-stats-pixel

Ik reizi 7.2

 159  0

Milzīgs paldies visiem par atsaucību, plusiņu ziņā, taču tik tiešām...kritiku gaidu tik pat ļoti *-*

-Tev viss kārtībā? - puisis nav izkustējies ne no vietas, tāpat arī es. Joprojām guļu uz grantētā laukumiņa. Šobrīd pārdomāju visus mīnusus šai izvēlei, kāpēc es vispār esmu šeit? Varbūt tik tiešām vienkārši vajadzēja palikt mājās, nevis ļauties šim pazemojumam.
-Jā...laikam..nezinu, - roka automātiski sniedzas uz galvas pusi. Paberzēju to, cerībā, ka tas kaut ko mainīs. Nekā. Smagums nemazinās. Varbūt es esmu kaut ko lauzusi? Mežğījusi? Varbūt es mirstu? Tieši tagad, tieši te... Un varbūt tieši šis ir pēdējais mans dzīves brīdis, kuru pavadu šeit, aukstumā, parkā, ar svešinieku. Nē..aizmirsti, beidz domāt un izgudrot muļķības. Tu tikai esi atsitusi galvu. Un viss.
-Ļauj palīdzēt tev piecelties, - puisis pasniedz savu roku uz manu pusi, es to satveru, taču celšanās noris lēnām un mierīgi, pieturoties pie šūpolēm.
-Paldies..es ..atvaino. Man vajag nedaudz atgūties. - lēnām dodos uz ozola pusi, puisis man nopakaļus seko. Ko viņš grib no manis? Jā, palīdzēja man, taču tagad? Gribu jau teikt viņam "visu gaišu", taču man sāp galva. Un nav garastāvokļa. Ne ko darīt, ne runāt ar kādu.
-Viss būs labi? - puisis, nu jau apsēdies man blakus, pēta mani. Vienu brīdi gribu viņam uzbļaut "varbūt vēl uztaisi bildi?!", taču tā vietā vienkārši nosaku 'mhm', pieceļos un grasos iet mājās. Man šeit šovakar vairs nav ko meklēt. Uzsākusi ceļu, pāris metrus no ozola atskatos uz puisi, kas vēl sēž uz soliņa.
-Vispār, paldies.. Tu tagad aizņemts? - ko pie velna es daru?!
Puisis pieceļas, un es pagriežos, lai turpinātu iet uz priekšu, vienlaicīgi uzgaidu viņu.
-Tātad..?- ja viņš domā, ka es kaut ko stāstīšu, viņš rūgti maldās.
-Tātad tu mani šobrīd pavadi mājās. Sauc to kā gribi - izmantošana vai tava brīvprātīga izvēle, - savā ziņā priecājos, ka dzīvoju tikai piecu minūšu gājienā no parka. Jo esam aptuveni pusceļā.
-Kā tevi sauc? - puisis mani uzlūko, taču tik pat ātri atkal pievēršas savām kedām. Man viņš jāizlūko stipri no apakšas. Jo viņš ir krietni galvas tiesu garāks par mani. Jūtos tik sīka..
-Emīlija, Ema, kā kuram, - atbildu, - tevi?
-Patriks, priecājos iepazīties, - sarokojamies un šādā tempā ejot, esam pie manas mājas. Gaismas deg, tātad Keita vēl neguļ. Vai arī Krišs skatās futbolu. Vai hokeju. Nezinu.
-Vēlreiz paldies, bai, - atkāpjos no puiša un dodos uz mājas pusi, kad viņš mani satver aiz rokas un jau nākamajā brīdī esmu ieverta skūpstā. Kas pārtop pļaukā uz kreisā vaiga. Un es ieskrienu mājās.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Vajag rakstīt garākas daļas emotion

 1  0 atbildēt