Ik reizi 6.0

Nedaudz garāka, kā kompensācija, ka šodien tik viena ^_^ Ceru, ka patiks.
Lūdzu izsakiet savas domas :)
Un ļoti ļoti gaidu arī kādus kritiskus vārdus, jo tādi patiešām ļauj attīstīties un pilnveidot stāstu, lai tas kļūtu interesantāks un baudāmāks Jums! :)

"Vai nav par ātru?" Sēžu uz soliņa, ir pusdienu starpbrīdis, uz paplātes stāv silts un smaržojošs sautējums, saldajā zemenes ar putukrējumu, taču es vairs neesmu izsalkusi. Šāda atbilde mani nedaudz šokē, un ļoti neapmierina. Šobrīd jūtos kā mazs bērns, kas nav ieguvis kāroto. Jā, atzīstos, ka šī noslēpumainā sarakste ir mani nedaudz, nu labi..ļoti ieintriģējusi. Šī ir tikai trešā diena, taču viennozīmīgi esmu iedzīta azartā..
-Tas nav godīgi! - ietriecu dūri galdā, taču uzreiz saprotu savu klūdu - ar šo darbību esmu pievērsusi pārāk daudz uzmanības.. -Nolādēts,- čuksts izskan gandrīz bez skaņas, taču man beidzot ir, manuprāt, ģeniāla ideja, ko atbildēt:
"Atnāc, ja vien tu negribi, lai es visiem atklāju tavu noslēpumu. Es zinu, kas tu esi!"
Nosūtīts. Patiesībā es neko par šo personu nezinu. Es nezinu, vai šai personai ir kāds noslēpums, vai šī persona vispār tik tiešām mācās manā skolā. Taču šis paņēmiens, vismaz cik ir redzēts filmās, gandrīz vienmēr nostrādā! Cerams arī manā gadījumā.
Atceros, ka manas pusdienas vēl joprojām stāv man priekšā, saprotu, ka apetīte neparādīsies. Paņemu paplāti, un visu tās saturu izmetu, bez emocijām par uz tās atrodošos ēdienu. Šī diena mūsu klasei skaitās īsā diena - mani sagaida tikai vēl viena stunda, un tad es došos mājās. Un, ja mans plāns nostrādās - vakarā uzzināšu savu labvēli. Jā, labvēli.

Pulkstens tuvojas pieciem pēcpusdienā, taču mans telefons klusē. Nezinu, vai tas ir uz labu, vai nē. Laiku no stundu beigām, līdz šim brīdim esmu pavadījusi guļot gultā, izvērtējot visus šīs tikšanās plusus un mīnusus. Un, diemžēl, abu pušu skaits neizšķirts. Tāpēc es tik tiešām nezinu, ko iesākt. Varbūt riskēt un kaut pastaigas (un intereses) pēc aiziet līdz norunātajai vietai. Un paļauties uz likteni, ja tāds vispār eksistē..
-Pie velna, ko gan es varu zaudēt? - uzvelku jaku, kedas, sasienu matus augstā zirgastē un dodos ārā no savas istabas. Lai aizietu līdz ozolam, no manas mājas tās ir piecas minūtes. Kāpēc ozols, un ar ko tas tik ievērojams?
Pirms trim gadiem, netālu no parka, pie bērnu laukuma auga liels un tik tiešām vecs ozols. Mūsu pilsēteles lepnums. Taču kādu dienu to izdomāja nocirst - tā teikt drošības apstākļu dēļ. Tagad šajā vietā palicis tikai celms, kuram blakus izstīdējis jauns ozoliņš. Un šī vieta ir tik tiešām skaista. Tieši tāpēc šī vieta ir izvēlēta manam plānam.

Esmu ieradusies desmit minūtes par ātru, taču lai neizskatītos pārāk aizdomīgi, negaidu pie ozola, bet gan iesēžos mazajās bērnu ķēžu šūpolēs un baudu vieglo brīzi, kas spēlējas ar maniem matiem. Telefons joprojām klusē. Viņš neieradīsies. Muļķe.
-Sveika,- kāda balss klusi, taču pietiekoši, lai es sadzirdētu uzrunā mani. Brīdi domāju, ka tas ir kaut kāds stulbs joks. Mans ķermenis sasvārstās, un esmu augšpēdus izkritusi no šūpolēm.. Galva smagi dun, un es jūtu zaļu acu pāri uzlūkojam manas pelēkās.