Čao! 
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-4/752991
5. Nodaļa
-Ko tu gribēji, tēvs?- pirmais jautājums pamet manas lūpas kolīdz esmu apsēdusies pretī tēvam viņa kabinetā. Viņa skumjās acis skatās uz mani, liekot man saraut uzacis. Kaut kas nav kārtībā. Kaut kas ir noticis. Sirds krūtīs sāk dauzīties ātrāk, un es iekniebju sev rokā, gaidīdama kad tēvs izdomās man paskaidrot, kāpēc lika man mājās no skolas atgriezties daudz ātrāk kā vajadzētu.
-Runa ir par tavu mammu, Kristena,- tēvs beidzot atbild, un es sakniebju lūpas. Man bija nojauta, ka runa būs par manu māti, bet es cerēju, ka kļūdos. Nu ko, nebija pat vērts cerēt.
-Nesāc,- norūcu, samiedzot acis. -Es nevēlos par viņu runāt vai pat domāt, saproti? Viņa ir tikai cilvēks, kas mani dzemdēja, cilvēks, ko man būtu jāsauc par māti, bet par tādu es viņu nesaucu, jo, no mana skatpunkta, viņa tāda nav un nekad nav bijusi,- saku un pieceļos kājās, lai dotos prom. Simtiem reižu esmu teikusi to, ka nemaz nevēlos par viņu redzēt, simtiem reižu esmu teikusi, ka man nav mātes, bet neviens nekad manī neklausās.
-Viņa ir mirusi, Kristena,- tēva čuksts mani apstādina pie kabineta durvīm. Plauksta jau ir uz durvju roktura gatavībā durvis atvērt, bet, dzirdot to vienu teikumu, viss mans ķermenis uz mirkli sastingst, prāts aptumšojas un acis nedaudz aizmiglojas. Nemanāmi papurinu galvu.
-Man vienalga,- nomurminu, atrauju vaļā durvis un izsoļoju ārā no kabineta.
Es cenšos, ļoti cenšos nedomāt par manu māti, par viņas bālo, nedzīvo ķermeni, kas bērēs mierīgi gulēs zārkā. Bērēs, kuras, protams, neapmeklēšu.
Es izskrienu no mājas, negribēdama palikt iekštelpās. Nākamais, ko zinu, es sēžu uz sava mazulīša un traucos uz priekšu pa ielu. Es noteikti pārsniedzu ātrumu, bet man vienalga. Tāpat kā man vienalga tas, ka mana māte ir mirusi.
Es samirkšķinu acis, juzdama tajās riešamies asaras. Asaras? Nē, es neraudu un noteikti nesākšu to darīt mātes nāves dēļ. Nē, nekādā gadījumā. Es to nedrīkstu. Ja es raudāšu, tad tās būs tikai prieka asaras, kad man piedzims bērns, bet nekādā gadījumā es neraudāšu tagad. Viņa bija tikai sveša sieviete, ko īstenībā satiku tikai pāris reizes visā savā mūžā, jo vienmēr viņai nebija man laika vai viņa bija darbā. Tas pats bija ar manu tēvu. Viņi abi bija un ir vienādi. Man nav vecāku. Ir tikai divi cilvēki, ko agrāk uzskatīju par saviem vecākiem, kaut nekādi dižie vecāki viņi nebija.
Es beidzot pievēršos apkārtnei un pamanu, ka netālu ir mazā saldējuma kafejnīca. Es piestāju pie tās, noņemu ķiveri un atslēdzu motociklam motoru. Tad nokāpju no sava mazulīša un ieeju saldējuma kafejnīcā.
Tiklīdz esmu atvērusi durvis, liekot zvaniņam to augšā nošķindēt, vairāki acu pāri ieinteresēti pievēršas man. Laikam vajadzēja padomāt, ka tas liksies dīvaini, ka meitene visa ģērbusies melnā ar motociklu ir ieradusies tādā mazā kafejnīcā. Nu nekas. Nu jau par vēlu pārdomāt. Ja jau atnācu, tad vismaz nopirkšu sev saldējumu.
Es ignorēju visu cilvēku skatienus un apsēžos pie galdiņa, kas atrodas pie loga. Nolieku ķiveri sev blakus un klusi nopūšos. Tagad tikai jāgaida viesmīle. Vai ne? Es tā ceru. Tiešām negribu vairs celties. Man vienkārši nav spēka.
Atstutēju elkoņus pret galdu un seju ielieku plaukstās, tā to paslēpdama no citu skatieniem.
Elpo, Krist. Neraudi. Aizmirsti.
Es paklausu iekšējo balsi un paceļu galvu. Pie mana galdiņa stāv kāda meitene, ar blociņu un pildspalvu rokā, un nedroši smaida.
-Šokolādes saldējumu ar piparmētru gabaliņiem, lai arī kā tas saldējums saucas,- nomurminu, neļaudama meitenei pat atvērt muti. Viņa pieraksta to, ko teicu un atkal paceļ acis pret mani. Viņa atver muti, lai ko jautātu, bet es viņu pārtraucu. -Nē, neko vairāk, tikai to saldējumu. Paldies,- meitene pamāj ar galvu, pagriežas un aiziet, ļaudama garajai, blondajai astei šūpoties.
Novēršos no meitenes muguras un pagriežu seju pret logu. Es pat neskatos uz skatu, ko stikls atklāj vai uz cilvēkiem, kuri laimīgi, nelaimīgi vai pilnīgi neitrāli iet garām. Man par to visu ir pie vienas vietas. Šoreiz tas viss nav svarīgs, šoreiz esmu svarīga es. Es, jo šī diena ir domāta tam, lai tieši es atpūstos un atslābinātos. Šī ir mana diena un galvenais, svarīgais un īpašais cilvēks esmu es, lai arī cik iedomīgi tas skanētu.
Pretī mazajai kafejnīcai saredzu skeitparku un sīkus cilvēkus tur. Viegli pasmaidu, atceroties to, ka kādreiz izmēģināju nobraukt ar velosipēdu lejup pa kādu rampu, bet beigās izlauzu roku, par ko uz mani sabļāva māte. Viņa pat nepaskatījās uz mani, nepaprasīja, kā jūtos, viņa skatījās savā datora ekrānā un bļāva, it kā lasītu tekstu no interneta. Tāda bija mana dzīve kādreiz. Līdz es izdomāju palēnām mainīties, līdz māte un tēvs izšķīrās, viss tad mainījās, īpaši jau es.
Manu uzmanību beidzot piesaista motocikls. Un tas nav mans mazulītis. Un puisis uz tā viena motocikla ir pazīstams. Protams. Tikai viņš prot kaut kā uzrasties manā apkārtnē. Vienmēr. Ne no kurienes. Vienkārši parādīties spēj tikai viņš. Fredijs Greisens. Tas kaitinošais puisis, kas vienmēr mani nokaitina tik ļoti, ka esmu gatava pamest valsti, pat kontinentu, lai tiktu no viņa pēc iespējas tālāk.
-Un tas sākas,- nomurminu, sadzirdēdama zvana šķindoņu, liecinot par to, ka Fredijs ir ienācis kafejnīcā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-6/753572
