local-stats-pixel fb-conv-api

Ignorējot sāpes pakrūtē. #153

216 0

Es tā cerēju uz jūsu komentāriem.. :(

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-14/756338

15.nodaļa

Sažņaudzu plaukstā vienu pliko rozi, kuras ērkšķi sāpīgi ieduras ādā, un es pat jūtu divas asins lāsītes notekam pār plaukstas iekšpusi un nokrītam uz zemes. Taču man ir vienalga. Es atnācu atvadīties un tie iegriezumi manā ādā pat nav svarīgi, jo sāpes, kas plosa mani no iekšienes ir pārāk spēcīgas, lai es justu kādas, kas ir ārpusē. Tikpat labi kāds tagad varētu man iedurt dunci vēderā un lai arī tas mani nonāvētu, tas nebūtu tik šausmīgi, kā sāpes pakrūtē, jo arī tās mani drīz nonāvēs pēc kāda laika mocīšanas.

Pietupjos pie mātes kapakmeņa, ar pirkstiem izroku pavisam nelielu bedrīti zemē un ielieku tajā salocīto lapiņu, kurā ir ierakstīts viss, ko nožēloju un ko domāju. Tā kā nevarēju to pateikt viņai acīs skatoties, es to visu uzrakstīju uz lapiņas. Es zinu, ka tas ir stulbi un ka viņa tāpat to nekad neizlasīs, bet man šādi ir tiešām vieglāk.

Uzberu izrakto zemi uz lapiņas un pielīdzinu to, lai tik ļoti neizceltos tas, ka kāds šeit ir ko atracis.

-Piedod par visu, mammu,- nočukstu, viegli uzlieku plaukstu uz mātes kapakmeņa un to viegli noglaudu, asarām sariešamies acīs. Sirdi kaut kas spēcīgi saspiež, liekot man piecelties kājās. Klusi iešņukstos un pielieku plaukstu priekšā mutei, apklusinot sekojošos šņukstus. Kaut kur aiz manis izskan klusi soļi, kuri tuvojas man. Noslauku izlauzušās asaras no vaigiem un noriju kaklā sakāpušo kamolu.

Sastingusi stāvu un veros uz mātes vārdu, kas ir skaisti iegravēts viņas kapakmenī. Soļi apklust, un es nolaižu galvu uz leju. Sev blakus pamanu sveša vīrieša apavus un bikšu staras. Nemanāmi pakratu galvu un atkal paskatos uz mātes kapu, uz kura stāv milzum daudz puķu.

-Kā tu viņu pazini, meitēn?- sveša, dziļa vīrieša balss ierunājas an blakus, liekot man nedaudz salekties. Cenšos to noslēpt, pagriežot galvu pret svešo vīrieti. Viņa tumšās, šķietami pazīstamās acis mani uzmanīgi vēro.

-Kādreiz bija mana māte,- gandrīz nedzirdami atbildu un atkal aizgriežos, lai nebūtu jādomā par to, kur tādas acis esmu redzējusi iepriekš. Tās tiešām šķiet kaut kur redzētas. Un pat pārāk bieži redzētas. Iestājas nāvējošs klusums, un man sāk likties, ka šādi arī mūsu saruna ir beigusies, ar neatbildētu jautājumu - kā viņš pats pazina manu māti?

Truli blenžu uz vietu, kur tika apraksta sīkā, saburzītā, noraudātā lapiņa, kura ir aprakstīta ar šikiem burtiņiem, vārdiem, par kuriem iedomājoties tā vien gribas ielīst kādā stūrītī un raudāt, jo tie liek sāpēt visam iekšienē, kur tam visam ir kāda nozīme.

-Man žēl, ka tā notika,- vīrieša čuksts satricina gaisu, un es sev prātā skaļi nolamājos. Manī uzvirst nelielas dusmas. Pilnīgam svešīniekam nekad nebūs žēl bagāta skuķa, kuras māte tikko ir nomirusi. Nekad. Atkal jau pagriežos pret svešo vīrieti un ieskatos viņa tumšajās acīs, kuras joprojām ir pievērstas man un tajās pavīd patiešām liela interese. Sakrustoju rokas zem krūtīm un izspiežu no sevis smaidu, kas ātri vien pārtop smīnā.

-Ja arī tev būtu žēl, tad man būtu vienalga, vai tev ir žēl vai pilnīgi pie pakaļas,- asi atsaku, atkal no viņa aizgriežos un nometu to vienu pliko rozi, ko visu laiku turēju rokā, uz zemes pie visām pārējām puķēm. Uzmetu skatu plaukstai, uz kuras jau no maziem punktiņiem ādā spraucas ārā svaigas asins. Saviebju seju un ar asiņaino plaukstu nobraucu gar jakas piedurkni.

Tad es jau atkal pagriežos pret svešinieku, kura skatiens vairs nav pievērsts man, bet gan tikko nokritušajai rozei. Viņa sejā nav iespējams neko salasīt, tāpat kā gandrīz vai melnajā skatienā, ar kuru viņš ir pilnīgi pievērsies asins sarkanajai rozei uz zemes.

-Tev nemaz neinteresē, kas es esmu un ko šeit daru, vai ne?- vīrieša balss izskan, jau atkal iztraucējot skaisto, nāvējošo klusumu. Vīrietis paceļ acis no rozes un ieskatas manās gaišajās, ledus aukstajās acīs. Viegli paraustu plecus.

-Es tomēr necenšos līst svešu cilvēku darīšanās,- atbildu, pagriežos un ātriem soļiem aizeju, pamezdama svešinieku vienu stāvam pie manas mātes kapa.

Prātā ieskrien doma, ka es neesmu palikusi vāja. Varbūt es tāda esmu tikai tad, kad esmu kopā ar Frediju, jo tieši viņam es zaudēju sacīkstēs...

*** Fredijs

Atveru mājas ārdurvis un ieeju iekšā. Pierastais klusums, kam seko suņu rejas un suņa un cilvēka soļu skaņa skrienam lejā pa kāpnēm mani sagaida, liekot man plati pasmaidīt un sagaidīt milzīgo, spalvaino suni un Dženiferu.

Kā jau vienmēr, pirmais, kas man atskrien pie kājām ir Džerijs. Paskatoties uz viņu, viss, ko vienmēr visi redz ir kāds pūkains plušķis, bet viss, ko es redzu ir mans glābējs, viens no iemesliem, kāpēc vēl no rītiem ceļos. Otrs iemeslis skaļi dipina lejā pa kāpnēm bļaujot pakaļ sunim, kas pameta viņu vienu.

Vāji pasitu Džerijam pa sānu un tad paceļu galvu pret trepēm. Vienmēr pirmais, kas liek man pievērst uzmanību ir māsas kuplie mati, kuri ir tik ļoti skruļļaini un vienmēr izspūruši, ka nav iespējams tiem nepievērst uzmanību. Mazā meitene nolec no pēdējā pakāpiena uz zemes un smejoties skrien man pretī ar atplestām rokām.

Noķeru Dženiferu pirms viņa paspēj manī ieskriet, un piespiežu viņas sīko augumu tuvāk manam. Viņas smalkās rokas apķeras man ap kaklu un cieši to saspiež savā tvērienā. Tik pazīstamie apskāvieni ļauj man nedomāt par to, ka tūlīt mājās var ierasties Viktors.

-Fedi?- Dženiferas klusā balstiņa iečukst man ausī, un es nolieku māsu zemē, notupjoties viņai pretī. Māsa ieliek savu sīko, trauslo plaukstu manā un ieinteresēti noskatās, cik viņas plauksta ir maza manā milzīgajā. Dženifera ar saviem sīkajiem pirkstiņiem apķer vienu man pirkstu, paceļ to priekšā manai sejai un iebiksta man vaigā. Pasmaidu un pieceļos kājās. Ir tik labi atkal pavadīt laiku ar mazo māsu, kaut šīs pāris minūtes.

-Ko darīsim, Džen?- jautāju, bet māsas skatiens ir pievērsts durvīm aiz manis. Saprotot, kas tur ir, es saspringstu un lēnām pagriežos pret Viktoru.

-Vika!- Dženifera iespiedzas un aizskrien pie vecākā brāļa, pavisam aizmirstot mani. Pasmīnu par Viktoram sniegto iesauku no mazās māsas. Jā, varbūt viņš ir sevi izglītojis un nu ir kāds slavens jurists vai arī kas viņš īsti ir, un es ne, bet vismaz man nav iesauka kā meitenei.

-Džen, uzej augšā un pieskati Džeriju,- Viktors nosaka un uzsmaida mazajai māsai. Dženifera sparīgi pamāj ar galvu un uzskrien atpakaļ augšā pa kāpnēm, sev līdzi saucot Džeriju. Ieskatos brāļa tumšajās acīs, kuras ir tieši tādas pašas kā man. -Mums jārunā, Fredij,- Viktors uzreiz saka, un man neatliek nekas cits, kā pamāt ar galvu un sekot viņam uz virtuvi. Es zinu, kas mani sagaida un es priekšlaicīgi nomierinu sevi, lai neiznāktu tāpat, kā visās iepriekšējās reizēs, kad Viktors sagribēja ar mani runāt.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-16/757306

216 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000
Kā, jau vienmēr, es rakstu vienu un to pašu, jo neko citu nevar uzrakstīt, nevae uzrakstīt neko sliktu tavām daļām, jo tavas daļas atspoguļo tikai viens vārds -Lieliski ❤ emotion emotion
3 0 atbildēt

komentārs.

1 0 atbildēt

Man patīk Viktors. Ceru, ka nepataisīsi viņu par ļauno. emotion 

Ar nepacietību, kas pieminīt tikai man gaidu nākamo nodaļu. emotion

0 0 atbildēt