Tātad vairāki man teica , lai rakstu turpinājumu stāstam Bēgle. Šo stāstu es rakstīšu no Kārlijas bērna skatu punkta. Bet es viņu rakstīšu tā, lai citi, kuri nelasīja manu iepriekšējos stāstu apmēram saprot .
Ir 1. marts. Šis datums man paliks atmiņā mūžīgi. Šodien ir mana tēva un krusttēva Ītana bēres. Viņi nositās ar mašīnu tieši dienu pirms manas dzimšanas dienas. Man ir 15 gadi un mani sauc Īfa - mamma stāstīja, ka viņa apvienoja divus sev tuvu cilvēku vārdus Olafs un Ītans, rezultātā sanāca vēl nedzirdēts meitenes vārds. Man tēvs bija ļoti tuvs. Viņš man bija kā labākais draugs. Mēs smējāmies kopā, spēlējām video spēles kopā, viņš vienmēr pavadīja laiku ar mani. Man ir arī mazāka māsa, viņu sauc Olīvija. Viņai ir gari brūni mati, ne tādi kā man un mammai. Vasarā viņa svinēs savu 12. dzimšanas dienu. Acis Olīvijai ir zaļas, no malas nevar pateikt, ka esam māsas, jo man ir blondi mati un zilas acis - esmu mammas kopija, taču māsa - tēta. Ar krusttēvu Ītanu man nebija tik labas attiecības, jo tomēr manu mammu un viņu saistīja kopīga pagātne, taču tagad, nekas. Nebiju ieklausījusies, ko mācītājs saka, bet kad izdzirdēju savu vārdu, sapratu, ka jāsaka bēru runa. Māsa man piebikstīja pie sāniem un caur asarām pasmaidīja.
Es iesāku, "Kā jau jūs daudzi zināt mani sauc Īfa Šēre. Mans tēvs Olafs Šēre bija viens no tuvākajiem cilvēkiem, skolā mani apceļ, par to, ka esmu pārāk gudra, bet tētis mani vienmēr uzmundrināja un teica, ka 9.klases eksāmenos viņiem skaudīs, ka man ir vislabākās atzīmes klasē," es pasmaidīju, paskatījos uz augšu, jo zināju, ka mans tētis uz mani skatās, "viņš bija labs cilvēks, kā jau advokāts bija godīgs un taisnīgs. Es nožēloju vairākus brīžus, kad ar viņu strīdējos, bet viņš vienmēr ir zinājis un zin, ka es viņu patiesi mīlu. Viņš man mācīja spēlēt basketbolu, spēlējām video spēles, tas bija perfekti. Mana māsa Olīvija vienmēr atgādinās par tēti. Mammu, neraudi," es centos viņu uzmundrināt un viņa pasmaidīja," paldies tev tēti, tu man iemācīji kļūt par labu cilvēku un es zinu, ka tu lepojies un leposies ar mani. Paldies tev." Nokāpu no podesta un gāju atpakaļ pie māsas, mums nekad nav bijušas labas attiecības, bet šis traģiskais atgadījums mūs ir satuvinājis, tāpēc apķēros viņai apkārt un raudāju, čukstot, "es tevi mīlu, mās. Es tevi mīlu, neraudi, viss būs labi, tu redzēsi." Es viņu noskūpstīju uz pieres.
Turpināt?
