local-stats-pixel fb-conv-api

Ieva 37.5

121 0

Yooow. emotion

Iepriekšējā daļa.

Nākamajā rītā jutos jau labāk, taču uz skolu nebiju gatava iet. Kur, nu?, bija jau 11:00, tā kā es pat gribēdama jau būtu nokavējusi. Savādi tas, ka lietojot zāles tikai vienu dienu, taču tās jau ir iedarbojušās. Piecēlos sēdus un atspiedos pret mīkstajiem spilveniem, lai paņemtu uz naktsgaldiņa nolikto paplāti, ko, acīmredzot, no rīta bija nolikusi Santa. Brokastīs bija Roltons,tas mani pārsteidza, jo Santa parasti tādus netaisa, viņa vispār to neuzskata par ēdienu. Uz galdiņa bija lapiņa, kuru es biju palidusi garām. Tas bija tēta rokraksts. Tagad saprotu, nodomāju. Tētis lapiņā rakstija, ka Santa no rīta jau gribēja braukt uz veikalu sapirkt mazulim mantas, tāpēc brokastis taisija viņš.

Izēdu savu roltonu un iedzeru zāles. Mājās neviena nebija un tas nozīmē, ka varu pastaigāt un izkustināt kaulus, kas no nekā nedarīšanas jau sākuši atrafēties.

Nogāju lejā un ieslēdzu televīzoru. Uz galda stāvēja bļoda ar āboliem, ko vakar tētis atveda no veikala. Paņēmu vienu un sāku ēst.

-Kāpēc nekad neko nerāda?- skaļi nosaku un izslēdzu televīzoru. Nolēmu iet atpakaļ uz istabu gadijumā, ja mājās atbrauc tētis. Uzejot otrajā stāvā ieraudzīju, ka abi jau ir sākuši iekārtot bērnistabu. Tā ir iekārtota man blakusistabā. Iegāju iekšā, lai aplūkotu, kā viss ir iekārtots. Sienas bija apzīmētas ar dažādiem multeņu varoņiem- Vinniju Pūku u.c. Ja es būtu zīdainis, man te noteikti patiktu.

-Nu kā –patīk?- aiz muguras ierunājas tētis. Es noraustos un strauji pagriežos pret viņu.

-Jā, ļoti.... interesanti. Pa kuru brīdi jūs atbraucāt?

-Tikko. Es tūlīt nesīšu iekšā mantas, tāpēc lūdzu izej laukā.

Paklausīgi izeju ārā un nolūkojos uz visām lielajām kastēm, kas sakrautas priekšnamā. Santa sēž uz dīvāna un ēd banānu. Pēc mēneša ir gaidāmas dzemdības, tāpēc abi jau sāk iekārtot māju.

-Kā tu jūties? – Santa jautā.

-Jau labāk, paldies.- atbildu.-Tu?- pieklājībes pēc pajautāju.

-Diezgan labi.- viņa man uzsmaida.

Diena vilkās ļoti ilgi. Tētis skrūvēja kopā mēbeles. Santa atpūtās un lasīja dažādus žurnālus par mazuļiem, bet es kā varēju palīdzēju tētim.

Pēc pusdienām jutos ļoti nogurusi tāpēc nolēmu ieiet nedaudz atpūsties. Palidu zem segām un aizmigu.

Miegs bija diezgan mokošs, jo acu priekšā ikriez parādījās ūdenī grimstošs Ralfs un vēl visādas šausmas, tāpēc uztrūkos nomiega diezgan aizelsusies. Paskatījos pulkstenī – bija tikai pieci. Sanāk, ka biju gulējusi tikai divas stundas.

Aiz sienas vēl joprojām čakli rosījās tētis, kas tagad kaut ko ļoti skaļi urba. Iegāju blakusistabā un ieraudzīju viņu liekot skapi.

-Priekš kam zīdainim skapis? – jautāju, patiešām to nesaprotot.

-Kur tad viņam liks drēbītes? – tētis atbild ar pretjautājumu.

-Kā - kur? Atvilknē! – parādu uz atvilkni pie sienas, mēģinot pārkliegt urbja troksni.

Istabas stūrī stāvēja ratiņi, mašīnas sēdeklīts un vēl visādas uzpariktes priekš zīdaiņiem. Arī šajai istabai ir vannasistaba, tāpēc ieeju to aplūkot. Tās sienas ir klātas ar flīzēm, taču uz flīzēm uzlīmētas dažādas uzlīmes. Blakus vannai bija galdiņš. Laikam priekš pamperu mainīšanas. Noraustu plecus un izeju laukā. Visa istaba bija ar putekļiem, tāpēc nejautājot atļauju ataisīju vaļā logus.

-Rīt, - Tētis saka – Santa sauks ģimenes ārstu, lai pārbauda tevi.

-Nemaz nevajag. Neesmu vēl vesela.- atbildu un padodu tētim ūdensglāzi.

Pienāca seši un mēs visi devāmies vakariņot. Tētis lielos vilcienos bija pabeidzis visus darbus un bija diezgan noguris.

Pēc vakariņām devos augšā un paskatījos YouTubē dažus video. Ko tik tu neatklāj, ja tev tiešām nav ko darīt. Atklāju daudzus, patiešām talantīgus, „YouTuberus” no Latvijas, kas man patiešām iepatikās. Vakars pagāja diezgan ātri un bija jau jāiet pie miera, tāpēc iekārtojos ērtāk un centos aizmigt.

-SĀKĀS!-Kāds kliedz no blakusistabas. Es atveru acis un cenšos saprast, kas īsti notiek. Tad es spratu – Santai sākās dzemdības. Kāpēc?, domāju,Viņai vēl mēnesi ir jāgaida. Tētis šiverēja, pa Santas mantām un neskatoties uz to ka bija jau pusvienpadsmit ātri sakārtoja Santas somu un pārģērbās.

-Mēs braucam uz slimnīcu! – viņš saka.- Būšu varbūt rīt. Aizslēdz durvis. –es turu durvis, kamēr abi iztenterēs pa mājas durvīm un aizies līdz mašīnai. Tētis man pamāj un lielā ātrumā aizsteidzās uz slimnīcas pusi. Aizveru aiz sevis durvis un divreiz pieslēdzu. Šausmas, nožāvājos un dodos atpakaļ uz istabu.

Ieejot istabā dzirdu, kā man atnāk SMS. Noteikti no Emmas, nodomāju un paņemu telefonu. Taču es kļūdijos. Mani pārsteidza gan ziņas sūtītājs, gan pati ziņa.

121 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

man ļoti patik šis tavs stāstiņš , beeet manmanman diivaini liekas ka pagāšajā daļā Ieva visu laiku ēda un arii šajā daļā ēd. visu laiku ēd. smiekliigi. : D

6 0 atbildēt
naakamo!
5 0 atbildēt

ātrāk lūdzu nāamo

5 0 atbildēt

Lūdzu nākamo!!! emotionemotionemotion

3 0 atbildēt

emotion Kad nākamā? 

2 0 atbildēt