local-stats-pixel fb-conv-api

Ieva 335

100 0

Sup' bro? emotion Šeit ir stāsts, kurš komentārus neprasa. Protams, varat komentēt, ja vēlaties, bet visā visumā, varat arī tikai vērtēt.

Iepriekšējā daļa šeit. Njā jūs jau zināt, kur meklēt citus manus rakstus, vai ne? emotion

Tieši tā! emotion ŠEIT!

-Nu saki. Priekš kam? – nepacietīgi jautāju.

-Nu pagaidi. – viņš atbild.

-Ja tu neteiksi, es ar tevi nerunāšu. – dumpinieciki saku.

-Laaab, nāc apsēdies. –Viņš pavelk mani uz soliņa pusi un apsēžas man pretīm. –Tu esi kādreiz gulējusi slimnīcā?

-Jā. – atbildu, nesaprotot, kāds sakars ģitārai ar būšanu slimnīcā.

-Nu lūk, - viņš saka. – Un tu zini kāda tur ir garlaicība vai ne?

-Numm, kā to ņem. – paraustu plecus.

-Īsāk sakot. Guļot slimnīcā es tev sarakstīju dziesmu. – viņš ātri nosaka.

-Man? – pārsteigta vaicāju.

-Kam tad vel? – viņš smaidot atbild un no somas izvelk ģitāru.

Kad viņš sāka dziedāt viss man apkārt gluži kā pazuda. Domas aizvērās un likās, ka esmu nonākusi citā realitātē. Tur kur nav Kārļa, mammas nāve un viss sliktais uz pasaules. Skatosties Ralfa acīs tiešām noticēju, ka tā visa nav un nekad nav bijis.

-Nu kā? Tev patika? – viņš jautā noliekot ģitāru uz zemes.

-Tu vēl jautā? – smaidot atbldu un noskūpstu puisi. –Man nekad neviens nebija veltījis dziesmu. – Čukstot saku.

-Nopietni? – Ralfs izbrīnīts jautā. Piekrītoši pamāju ar galvu.

-Nu, visam pienāk pirmā reize. – viņš nosaka un apķer mani piespiežot mani sev cieši klāt.

***
Pienāca Ziemassvētki. Dāvināšanas laiks. Nezinu, ko gan tētis ar Santu man vēl varētu dāvināt, jo man taču viss ir. Es kļūdijos. Ziemassvētku rītā abi paziņoja par ģimenes pieaugumu. Biju tiešām šokēta, jo domāju, ka Santa vairs nav tajā vecumā, lai dzemdētu bērnus, es acīmredzot kļūdijos.

Ziemassvētki pagāja mierīgi- ģimenes lokā. Es iepazīstināju tēti ar Ralfu. Viņi lieliski sapratās, jo atrada kopīgas intereses – basketbolu un dambreti.

Pie mums atbrauca Gatis ar Zitu un Robertu. Biju neizsakāmi priecīga, jo varēju apgalvot, ka visa ģimene ir kopā. Pietrūka tikai mammas. Roberts pastāstija, ka viņam bērnudārzā ir draudzene, kuru viņš precēs. Visi kopā par to gardi pasmējāmies, bet Robis apvainojās, jo viņš šo lietu ņēma ļoti nopietni.

Visi bija lielā sajūsmā par Mačo, kurš visiem leca virsū un laizīja seju. Vislielākā sajūsma par suni bija Robim, jo vismaz viņam nebija vakars jāpavada vienatnē.

***

Pienāca marts, un pamazām sāka kust sniegs, atklājot visu skaistumu, kas ziemā bija krājies zem sniega segas. Priekš marta bija ļoti vēss un man vēl joprojām vajadzēja vilkt mēteli. Nesaprotu, kā Ralfs var izturēt tikai jakā.

Skolā viss bija mierīgi. Beate bija laimīga kopā ar Denisu, kurš vēl joprojām nikni nolūkojās uz mani un Ralfu, taču tas viss ir nieks, salīdzinot ar jauniņo meiteni, kas stundās no Ralfa neatrauj acis ne uz minūti. Protams, Ralfs solījās, ka es viņam esmu un palikšu vienīgā. Turklāt viņa neesot viņa gaumē, bet manuprāt, solīt, ka mani nekad nepametīs ir lieki.

Reiz angļu valodā no jauniņās atnāca zīmīte.

„Labi, ka vakar sešos tomēr atnāci ;*”

Es par to tikai pasmējos, jo vakar ar Ralfu līdz deviņiem taisijām ģeogrāfijas projektu. Jauniņā bija neaprakstāmi nikna par to, ka viņas plāns neizdevās, bet mums bija iemesls par viņu pasmieties.

Protams tā nebija vienīgā reize, kad Amanda (Tā viņu sauc) centās mūs sakūdīt. Viņa ir ņēmusi talkā arī Beati, jo pēc rakstura viņas ir līdzīgas un kļuva lielas draudzenes.

Šodien pat Ralfs atzina, ka tas ir kaitinoši un nolēma šodien starpbrīdī ar viņu parunāt. Mēs rokās sadevušies ejam cauri gaitenim pie viņas, lai pateiktu, ka tā vairs nevar.

-Es jau domāju, ka ilgi vairs nebūs jāgaida. – viņa klusā balsī saka,pirkstos virpinot savus rozā(Jā –ROZĀ. ) matus.

-Ne jau tāpēc es atnācu.

-Tu gribi viņu pamest manā klātbūtnē? Uz priekšu, man tas sagādās tikai baudu.

-Klausies, es netaisos nevienu šeit pamest. Atnācu, lai pateiktu, ka tavi pūliņi mani savaldzināt , ir veltīgi. – Ralfs aizkaitināts saka. Pirmoreiz redzu viņu šādu, un tas mani biedē.

-Tu taču zini, ka varu tev dot to, ko nevar viņa....- viņa klusā pavedinošā balsī saka puisim, paņemot viņu aiz jakas un velkot sevi tuvāk.

Ralfs viņu atgrūž nopēta viņu un saka – Šaubos. Ejam. – viņš paņem mani aiz rokas un velk mani prom pa gaiteni. Aiz mums dzirdu tikai skaļu vienbalsīgu – Oiiiiiiiiiiii.

-Au, man sāp Ralf! – uzkliedzu puisim, kas no visa spēka tur mani aiz rokas. Liekas, ka viņš mani nedzird. –Tas protams ir jauki, ka tu tā viņu atšuj un visas tās lieas, bet AUUUU, laid mani vaļā, man SĀP. – iekliedzos skaļāk.

-Ak, piedod. – viņš atlaiž mani vaļā. Sķeru roku un sāku berzēt sāpošo vietu.

-Piedod, viņš saka. – bubinu pie sevis un nostājos pie sienas, blakus kabinetam, kur mums notiks stunda.

-Tiešām piedod Mazā. Es nezinu,kas man notika. Viņa..... Viņa mani vienkārši izveda no pacietības un es nenokontrolēju sevi. – viņš lūdzās.

-Mh. Tu man ttiešām izdarīji sāpīgi. – uzrūcu viņam.

-Vēlreiz piedod. – viņš paņem manu roku un nobučo sāpīgo vietu.

-Laid vaļā. Tu mani pamatīgi pārbiedēji.

-Tu tak zini, ka es tev nekad nenodarīšu pāri. – viņš saka, skatoties uz mani ar savu kucēna skatienu.

-Zinu zinu. – nobubinu un noskūpstu Ralfu.

Tajā mirklī pār gaiteni nāca skolotāja.

-Kas te notiek? – viņa nikni jautā.

100 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

Tik ideāla daļa , visu laiku tagad smaidu un gaidu nākamo ;))

2 0 atbildēt

 Ew kur nākamā daļa? :O gandrīz nedēļu nav bijis stāstiņš :(

2 0 atbildēt
Man ļoti nepatīk, ka tu neliec regulāri stāstus, bet tā man patīk stāsts.
1 0 atbildēt