local-stats-pixel fb-conv-api

Ieva 29.5

110 0

Sup' bro! emotion Jaunā Ievas daļa ir klāt un njāa.... Ko lai vēl saka? emotion

Nākamā daļa būs ap 16:00 iespējams, varbūt nedaudz ātrāk vai vēlāk. emotion Iepriekšējā daļa ŠEIT!

Citi mani raksti manā profilā.

Varat droši izteikt komentāros prognozes par to, kas ienāk zālē. emotion Ja ir kādi ieteikumi vai viedoklis rakstiet to komentāros vai personīgi man vēstules formā. Gaidīšu un uzklausīšu. emotion

No rīta pamodos diezgan izgulējusies. Un kā tad ne, ja paskatoties pulkstenī cecināju, ka esmu aizgulējusies? Paķēru telefonu un ieraudzīju piecus neatbildētus zvanus no Emīlijas.

-Lai nu paliek... – nočukstu un sāku aši ģērbties. Matus izķemmēju un atstāju izlaistus. Paķēru somu un skrēju laukā. Pirmais, ko paskatījos, vai Emīls vēl ir mājās. Man noveicās, jo tieši tobrīd viņš kāpa mašīnā.

-Eu, pagaidi! – kliedzu un skrēju uz mašīnu.

-Čau Ieva. Tev nav jābūt skolā? – viņš pārsteigts jautā.

-Čau. Ir, es aizgulējos. Varu braukt ar tevi? – aizelsusies jautāju.

-Protams, sēdies.

Iesēdos mašīnā un atvilku elpu.

-Kā tev patika mans uzaicinājums uz balli? – viņš jautāja.

-Tik foršiņi. – nosaku un cenšos atgūt elpu. Pēc dažām minūtēm bijām skolā un es izkāpjot no mašīnas skrēju uz klasi.

-Paldies vēlreiz. – skrienot nokliedzos.

Emīls neatbild, vienkārši pamāj ar galvu. Škrēju uz trešo stāvu cik vien ātri spēju. Man bieži aizķērās kājas, bet pateicoties manām līdzsvara spējām noturējos uz kājām. Nonākot pie kabineta dziļi ievilku elpu un smagi nopūtos, lai neizskatītos tik ļoti skrējusi.

-Labrīt, ļoti atvainoojos par kavējumu. – ejot kabinetā klusi nočukstu. –Es aizgulējos.

-Tā kā šī ir pirmā reize Ieva es tev piedodu, bet, lai tas neatkārtotos.

-Jā, protams.

-Sēdies.

Ātri aizeju līdz savai vietai un apsēžos blakus Evitai.

-Kur Emma? – viņai jautāju, jo meiteni nekur neredzēju.

-Mājās, slima. Teica, ka tev zvanīja, bet tu necēli.

-Jā es zinu, aizgulējos.

Pirms matemātikas pie manis apsēdās Ralfs.

-Yoow. – viņš saka.

-Čau.

-Kā iet?

-Labi.

-Ir satraukums?

-Dēļ balles? Nē. Kāpēc tev tā liekas?

-Nez.

-Iedosi tad savu nummuru? - viņš nepacietīgi prasa.

-Ak, jāaa. Bet nedod to nevienam citam, sarunāts?

-Par ko tu mani uzskati? – viņš aizvainoti jautā.

-Lab, lab miers. Raksti – 29..

-2..9... – Viņš atkārto.

-84..

-astoņi... četri...

-39....

-Trīs?

-Jā.

-Trīs.. deviņi...

-78...

-sepitiņi astoņi. Šitāds – 29843978?

-Jap.

-Pag es tev pazvanīšu.

-Kapēc?

-Lai tev ir mans numurs.

-Ok.

Sākās stunda un Ralfs aizgāja atpakaļ uz savu vietu. Ātri telefonā saglabāju viņa nummuru un pievērsos stundai.

Kad stundas beidzās pa taisno devos mājās, lai izdomātu, ko vilkt uz balli. Nabaga Emma. Saslimt pirms balles.. Tas ir tik bēdīgi.

Izrevidējot skapi nonācu pie secinājuma, ka vilkšu violeto kleitu. Tā ir viena no manām mīļākajām.....

***

Nākamajā dienā neviens nevarēja pamācīties, jo visu prāti bija pievērsti šīvakara ballei. Visas meitenes jūsmoja par savam kleitām un jaunajām kurpēm.... Zēni šausminājās par to, ka atkal būs jāvelk uzvalks un tā tālāk, kā jau pirms ballēm tas notiek.

***

Kad sāku taisīties no Ralfa atnāca īsziņa.

„Čau. Es pie tevis piebraukšu bez piecpadsmit septiņos.”

„Labi.” Atbildu un turpinu krāsotie, bet tad man radās jautājums, ar ko viņš brauks, jo mašīnas tiesības viņam nav un ar rolleri viņu braucam nebiju redzējusi.

Ap pus septiņiem biju gatava, tagad tikai jāgaida Ralfa zvans. Nogāju lejā un apsēdos uz dīvāna.

Pēc piecpadsmit minūtēm precīzs kā pulkstenis klāt bija Ralfs. Mājās neviena nebija, par ko es biju ļoti pateicīga. Izgāju no mājas un pie vārtiņiem pamanīju melnu mašīnu. Ralfs stāvēja atspiedies pret vārtiņiem. Viņš ieraudzija mani un steidzās man pretī.

-Čau.

-Čau. – atbildu.

Pēcc neveikla klusuma brīža puisis turpināja.

-Tu izskaties sasodīti labi.

-Heh, paldies. – smejoties atbildu. Ralfs man palīdzēja iekāpt mašīna. Tādu es viņu nekad nebiju redzējusi – tik galantu un satrukušos. Pie stūres sēdēja kāds vīrietis laikam viņa tētis. Ralfs iesēdās mašīnā un mēs braucām uz skolu.

Skolā bijām bez piecām un Ralfs, kā jau džentelmenis palīdzēja man arī izkāpt. Protams visas mazās septītklasnieces, kas tobrīd bija ārpusē bija pārsteigtas un apbrīnoja, kādu uzmanibu man Ralfs veltīja.

Ieejot zālē sīkie jau skraidija pa paaugstinājumu un kāvās. Mani tas tā kaitina.

-Ejam apsēsties kamēr nekas nav sācies? – puisis jautā.

-Labprāt.

Zālē tikai pamanīju, kā Ralfs ir ģērbies. Viņam bija žakete, balts krekls un tauriņš un melni šauri džinsi. Par ko visvairāk man nāca smiekli – viņam bija botes. Un sevi nenokontrolējot sāku smieties.

-Kas ir? – viņš smejoties jautā.

-Tev ir botes.

-Ā tev traucē? Varu arī novilkt.

-Lab lab miers. Neko nevajag novilkt. – nomierinu viņu.

-Jā tas sekos vēlāk. – viņš divdomīgi čukst.

-Nemaz neceri uz to.

-Piedod.

Pēc minūtēm desmit ieradās arī muzikanti un sākās balle.

-Varbūt padejosim? – viņš pieceļas un pastiepj man pretī roku.

-Labprāt. – ielieku plaukstu viņējā un pieceļos. Viņš mani aizvelk līdz zales vidum. Bija lēnā deja, tāpēc viņš mani apķer un iečukst ausī:

-Galvenais – ļauj man vadīt.....

Tā mēs dejojām.... Apkārt mums skraidīja sīči un skanēja dzīvā mūzika. Viss bija tik labi līdz pa durvīm ienāca cilvēks, kuru vismazāk es gribēju šodien satikt.

110 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

Vecais direktors. ;D Lab es nezinu. Gaidu nākamo!! :))

2 0 atbildēt
nãkamo!
1 0 atbildēt

zālē ienāca deniss? :D nevari ātrāk ielikt plīīz ok ok es jau ciešos :D

1 0 atbildēt

Ahh kā nevaru sagaidīt nākamo :D

1 0 atbildēt

nĀKAMO!!!!

1 0 atbildēt