local-stats-pixel fb-conv-api

Ieva 25.7

118 0

25. daļa klāt. Tāds pusapaļš skaitlis, vai ne spocēni. Šovakar šī būs pēdējā daļa, taču rīt gaidiet jaunus un svaigus stāstus. Iepriekšējā daļa šeit!

Citi mani raksti, kā arī pārējās Ievas daļas manā profilā.

Protams es vel gaidu jūsu viedokli par stāsta titulbildi. emotion

Jaukus sapņus spocēni. emotion

-Kas te NOTIEK? – Klases audzinātāja skaļi nokliedzās. –Emīlij? Ko tu dari? Kāpēc tu taisījies sist Zanei?

-Skolotāj, jūs nesaprotat... Viņa... – Emma klusi nočukst un sāpēc saviebj seju.

-Es arī nemaz negribu saprast. Abas iesiet pie direktora. – Cviņa skarbi nosaka un paņem ai rokas arī Zani. Noskatoties, kā visas trīs iziet no klases, dzirdu Elizabeti sakām.

-Nu ko jauniņa? Panāci savu?

-Es neko negribēju panākt! Vienkārši pastāstiju, kāda Zane ir laba draudzene. Nedomāju, ka Viņa tā reaģēs. – atcērtu.

-Kā atd. Gribēji pievākt Emmu sev vienai. Tev neizdosies. Sliktākajā gadījumā tās abas izslēgs.

Ko? Izslēgs? Nekas taču nenotika, uztraukti domāju, bet tad atskanēja zvans un klasē ienāca skolotāja.

-Kamēr tās abas skaidrojās direktoram mēs mācīsimies vai ne klase?

-Jā. – jā. – cits caur citu mēs atbildam.

-Un vel kas. Lai manā acu priekšā nebūtu nekādu šadu izlēcienu. – vai skaidr ? – viņa skaļi stāsta.

-Skolotāj? – Elizabete paceļ roku.

-Jā?

-Pie visa vainīga Ieva. Viņa viņas sakūdija.

-Tā ir? – Skolotāja uz mani nikni paskatās.

-Protams nē. – Ciniski atbildu.

-Kas tā par attieksmi pret skolotāju? Nekavējoties pie direktora!

-Par ko? – jau aizkaitinātāk iekliedzos.

-Par pretīm runāšanu. Fiksi Celies.

Lēnām pieceļos. Skolotāja mani satver aiz rokas tā, ka likās plaukstai vairs nepiekļūst asinis. Priekš vesas kundzes viņas tvēriens bija kā vīrietim. Izejot no klases nikni palūrēju uz Elizabeti, kas apmierināti smīnēja savā spoguļa atspulgā.

Kad skolotāja mani iegrūda direktora kabinetā Emma un Zane sēdēja pie direktora galdu un kaut ko apsprieda, līdz direktors mani ieraudzīja un visi skatieni bija vērsti pret mani.

-Kāda meitene klasē apgalvo, ka tieši Ieva šīs abas sakūdija.

-Tā ir?

-Nē, es tikai pateicu Emm, tas ir, Emīlijai, par to kāda patiesībā ir Zane.

-Ak tad nepiekāpsies? Jautāsim cietušajai. Zane, vai tā bija?

-Nē. Viņas pirms tam kaut ko runāja un tad Emīlija man nāca virsū es biju tik ļoti pārbijusies. – viņa izplūda asarās. Sasodīti labi tēlojot viņa turpināja, - es zinu, ka Ieva ir vainīga, es viņai jau no sākta gala nepatiku. Un tagad, lai nebūtu jāsmērē rokas viņa uzkūda man virsū citus.

Mans sašutums bija neimērojams. Tāpat arī Emīlijas.

-Nu ko. Varat mūs ar Ievu atstāt divatā? – direktors vaicāja skolotājai un abām meitenēm.

-Protams. Meitenes uz klasi. – abas paklausīgi piecēlās un izgāja no plašā kabineta.

-Apsēdīsimies. – direktors norāda uz dīvānu, kas stāv pie sienas. Es lēnām apsēžos un gaidu, kad man sāks lasīt lekciju.

-Kāds karstums. – viņš nosaka un aizvelk tumši sarkanās žalūzijas. Direktoram bija apmēram piecdesmit gadi, vismaz tādu vecumu es viņam dotu.

-Tiešām karsts. – viņš novelk žaketi un uzliek to uz krēsla atzveltnes. –Tev nav karsts tajā jakā? Droši vari vilkt nost. – Viņš nosaka.

-Nē, man nav karsts. – papurinu galvu. Viņš apsēžas man blakus.

-Ieva, Ieva. Tu esi tik skaista un gudra meitene, bet taisi šitādas šmuces! – viņš grozot galvu nosaka.

-Es neko tādu neesmu darījusi. – turpināju taisnoties.

-Beidz, es saprotu, - viņš nosaka, - jauna pisēta, jauna skola, jauni cilvēki. Es visu saprotu. – to sakot viņš uzliek roku man uz pleca. Paskatos uz viņu un nosaku,

-Atvainojiet, man jāiet. Tūlīt būs zvans. – Pieceļos un eju uz durvju pusi. Viņš izdara to pašu, bet pie durvīm viņš nonāk pirmais un pieslēdz tās. Mana sirds sāka klauvēties straujāk, jo man nepatika visi šie manevri – aizvilktā žalūzija, žakete uz krēsla, roka uz pleca un tagad vēl arī durvis.

-Kāpēc jūs pieslēdzāt durvis? – satrauktā balsī vaicāju.

-Nesatraucies, tas vienkārši tāpēc, lai mūs neviens netraucētu. – Viņš nosaka un nosēdina mani atpakaļ dīvānā.

Viņš apsēžas man blakus un atkal nosaka

-Tač novelc to jaku, šeit ir nežēlīgs karstums.

-Man tiešām jāiet. – pieceļos un straujā solī dodos pie durvīm. Nonāku līdz durvīm, kad jūtu pavecā vīra rokas ap manu vidukli. Paspeju durvis atslēgt taču atvērt tās neizdevās.

-Palīgāa.... –kliedzu un bungājos pie durvīm, kamēr direktors ar savām ūsām kņudināja man kaklu........

118 0 7 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 7

0/2000
Akd nu nopietni? ;DD
5 0 atbildēt

Fuj..O_o

Nākamo daļu, lūdzu.

2 0 atbildēt

par ko šoks? un tu esi nejauka :( es raudāšu ;(

1 0 atbildēt

vēl vienu uztaisi lūdzu emotion tā ir kad atstāj intrigas tākā tiš rakstīt vēl :D 

0 0 atbildēt

Aij, aij, aij, patīk Tev to nabaga Ievu mocīt.. :(  ;D

0 0 atbildēt