Iespējams 37 Beigas1

Nu, ko mani mīļie. Šim stāstam arī ir klāt beigas. Vērtējiet un pasniedzat idejas nākamajam stāstam. Kārtējo reizi paldies, ka bijāt ar mani šajā stāstā.P.S. Atvainojiet, ka beigu daļa sanāca paīsa. SatansPrincess

Katra nākamā diena bija kā mokas. Katru dienu man nācās domāt, vai tas, kas notika sapnī, notiks arī īstenībā?!Vienu dienu Eimija to neizturējusi prasīja.- Dafne, kas tevi nomāc? - pastāstīju viņai pa sapni.- Mīļā, tas ir tikai pēc piecpadsmit gadiem. Dzīvosim redzēsim.- Ko?! Kā tu vari tā teikt?- Dafne, nomierinies!!! - lejā nokāpa Kurts.- Varat klusāk? Estere tikko aizmiga. - pagriezos un aizgāju.Dzīvosim redzēsim. To tik pat labi var saprat, kā nomirs, nomirs un, kas tur tāds?Pie manis ienāca Eimija.- Dafne, beidz pūstie, ja tevi, tas nomoka, aizej pie zīlnieces.Pagāju garām, Eimija man sekoja. Piesēdos pie datora.- Tas bija joks. Dafne, joks!?- Ar šo es nejokoju. Ja nu viņš tiešām atstiepj galus. Es neizturēšu un uztaisīšu pašnāvību.- Tu par Esteri domā?!- Jā viņa dzīvos, ar tevi.- Labi, beidz jokoties.- Tas nav joks. - pateicu to pavisam nopietni.- Ja tu mirsi, miršu arī es, kur paliks Estere?!- Ņujorka. Mamma.- Par ko jūs runājat? Kāda pašnāvība? Kāda Ņujorka? - Kurts mūs pārsteidzaEimija piecēlās un aizgāja, pirms tam man uzsmaidot. Piecēlos kājās un piegājusi pie Kurta, apskāvu viņu.- Varbūt pastāstīsi?- Ko?! Ka man ir bail, ka sapnis piepildīsies? Ko man tev stāstīt?- Viss būs labi.- Nebūs. - paspēju nočukstēt, pirms mūsu lūpas saskārās.Skūpsts nebija mainījies, kāds, tas bija no pirmās reizes. Pilns ar mīlestību, kaislību, raizēm, bēdām. DZĪVI.Un pēc šī skūpsta es sapratu, to, tas, kas notiks pēc piecpadsmit gadiem, mani pagaidām neinteresē. Kā jau Eimija teica Dzīvosim, redzēsim. Jā būs kaut kas līdzīgs sapnim, es viņus abus neizlaidīšu no mājām