Pamodos no klaigāšanas. Deivids un Kurts. Atkal. Viņš beidzot nevar likties mierā.
Izkāpu no gultas. Uzvilku ādas bikses, kreklu. Sakārtojos un devos uz virtuvi, no kurienes nāca klaigāšana.
- Deivid, tu vari vienreiz likties mierā?
- Nē. Es nespēju.
- Samierinies, ka mēs nebūsim kopā. Ej un atrodi kādu citu.
Noskūpstīju Kurtu.
- Es došos. Deivid nenosit Kurtu. Jo ja tu viņu nositīs es ar tevi tik un tā nebūšu kopā.
Paņēmu ķiveri un devos prom.
Izejot dārzā, daži čaļi atbrīnoja manu motociklu. Piegāju tam klāt, uzvilku ķiveri un pirms iedarbināju to. Dzirdēju.
- Man tādu meiteni vajag. – pasmaidīju un aizbruacu. Diemžēl, esmu aizņemta.
Nonākot mājās mani gaidīja pārsteigums, es tiku pieņemta Yale.
- Ā. – iekliedzos.
- Kas noticis? – vecāki pie manis pieskrēja un brālis jautāja.
- Jūs neticēsiet.
- Kas?
- Es iekļuvu Yale.
- Meitiņ. – mamma un tētis mani apskāva. Brālis kļuva bēdīgs.
- Maikl, kas notika?
- Tu tikko uzradies, bet tagad jau ar rudeni dosies prom.
Tagad saskumu es.
- Man jādodas pēc divām nedēļām.
Paķēru ķiveri un izskrēju pagalmā.
- Uz kurieni? – brālis jautāja.
Uzkāpu uz motocikla un pēc piecpadsmit minūtēm biju pie Kurta. Zēni, kas apbrīnoja manu motociklu vēl nekur nebija pazuduši, bet pie viņiem tagad arī bija Kurts.
Novilku ķiveri. Izpurināju matus un devos uz zēnu pusi. Kurts mani pamanījis piecēlās kājās.
- Dafne, kas noticis? – pārējie zēni saskuma.
- Pēc divām nedēļām..- es nespēju turpināt.
- Kas ir pēc divām nedēļām?
- Mani pieņēma Yale un man ir jāaizbrauc. – Kurts saskuma – Piedod kad es tevi iztraucēju. – pēc lielāka klusum a brīža noteicu. – Piedod, kad iejaucos tavā dzīvē un tikko to sabojāju. – Pagriezos uz prom iešanu. Kurta draugi mūs vēroja.
Kurts saķēra manu roku un ievilka savā apskāvienā.
- Es negribu, lai tu aizbrauc.
- Es arī negribu. Bet es gribu studēt. – Viņš pieliecās un noskūpstīja mani. – Es vakarā atbraukšu.
- Es nebūšu. Es uz nedēļu aizbraucu. – Tagad es biju neizpratnē.
- Labi, tad līdz vēlākam. – auksti noteicu. Pagriezos un devos prom.
