8.nodaļa.
Džeiks pievilka mani sev klāt. Aizvēru acis un ievilku elpu.
- Man...man palika slikti,Peidža.
- Un tapēc tev bija jārāpjas ārā pa logu?
Meitene sakrustoja rokas un noveltīja man dusmīgu skatienu.
- Jā. Tā vienkārši vajadzēja. Man jāiet.
Saņēmu Džeika roku un vilku prom. Puisis paklausīgi atkal nāca man līdzi. Bērzu zari šūpojās vējā,metot no Mēness gaismas dīvainas ēnas. Džeika seja ēnu skavās izskatījās pārāk nopietna,tapēc apsēdināju viņu uz soliņa.
- Varbūt...varbūt atpūšamies.
Noteicu,pašai saprotot cik muļķīga bija doma.
- Nē,mums jāiet.
Viņš pierausa mani kājās. No pēkšņās kustības,es paklupu,bet Džeiks izveicīgi pierāva man sevi klāt. Apkārt valdīja tik liels klusums,ka es sadzirdēju viņa sirdspukstus. Viņa acis mirdzēja par tumsā. Aizvēru savējās,ļaujot puisim sevi noskūpstīt.
- Ne...nevajag.
Pūlējos izdvest vārdus pāri lūpām.
- Tā nedrīkst.
Es nočukstēju. Džeiks apķēra mani.
- Jo?
- Jo tu nedrīksti dzīvot kā es.
- Es nekad neesmu dzīvojis.
Viņs noteica un mēs turpinājām iet kādā nezināmā virzienā.
Džeika skatapunkts.
Viņa saldi gulēja man blakus. Miegā viņa izskatījās vēl skaistāk kā parasti. Iekārtojos ērtāk gultā un klusi čukstēju Rebekas vārdu,līdz viņa atvēra acis.
- Ak nē.
Viņa izlēca no gultas.
- Tā tam nevajadzēja būt. Lūdzu,aizmirst šo visu.
Nesaprasdams,kas īsti notiek,vienkārši piegāju pie meitenes un noskūpstīju viņu.
- Beidz tā darīt! Lūdzu! Es negribu,lai tev būtu tāda pati dzīve kā man. Es tevi lūdzu.
- Tev tāda dzīve bija. Vairs nav.
- Es vakar nositu cilvēku. Tu nedrīksti tikt vainots šajā visā.
Rebeka paķēra ūdens pudeli un devās ārā no numuriņa.
- Nē,Rebeka,ko tu girbi panākt? Nomirt viena?
Meitene pagriezās pret mani.
- Jā. Un bez tevis.
Viņa noslaucīja asaras un metās prom.
