Ieskats pagātnē 8 daļa1

Noskan zvans un beidzas lekcija... Es izeju no klases un tur mani sagaida Lauris ar Pāvelu...  Es piegāju pie Pāvela, apķēru viņu un iedevu buču uz vaiga, un pasmaidīju.

Pāvels - "Tu nemaz nesasvecināsies?"

Es-"Ar ko?"

Pāvels- "Ar Lauri"

Es- "Nē, kāpēc gan , lai es to darītu"

Pāvels - "Nu tad ejam pusdienās"

Kad paēdām pusdienlaiks bija jau gandrīz beidzies, Pāvels mani pavadīja uz skolu... Un tad jautāja - "Kāpēc tu tā izturējies pret Lauri?"

Es- "Nezinu, esmu nogurusi no viņa, ir grūti katru reizi klausīties viņa runāšanā. Diezgan smagi atcerēties to, kas notika. Neesmu jau nekāda manta, ar  kuru var spēlēties un kad apnīk pamest un tā uzriņķi"

Ja tā padomā, cik tur vairs ilgi līdz mācību gada beigām. Bet vēl tik daudz jāizdara.

Pēc lekcijām Pāvels mani sagaidīja pie skolas, kad gājām uz centru es nuzdrošinājos neko teikt.

Pāvels pārtrauca ilgstošo klusumu un teica : "Es gribēju tevi ar kādu iepazīstināt, Tu neiebilsi, ka viņš mums pievienosies? "

Es - "Ar ko? Nē, lai jau nāk, galvenais, lai jautri "

Pāvels - "Jauki"

Es atkal iegrimu pārdomās... Kas ir šis mistiskais cilvēks ar kuru viņš vēlējās mani iepazīstināt.... Vai tā sagādās vilšanos, vai arī tieši otrādi prieku.

Tad es atapos, ka Pāvels mani sauc.

Es- "a?"

Pāvels- "Tu manī klausies?"

Es-"Piedod mazliet aizdomājos"

Pāvels - "Akšitā"

Es- "Aga, amm, gribēju pajautāt, vari pateikt kā viņu sauc? "

Pāvels - "Ak tad tev tomēr interesē"

Es- "Aga"

Pāvels- "Viktors"

Es atkal iegrimu pārdomās...Kāpēc Pāvels gribēja mani ar viņu iepazīstināt.Tagad, kad zinu viņa vārdu nekas na mainījies, tomēr interese par viņu ir pieaugsi.

Es- "Cik viņam gadu?"

Pāvels- "Jūs tomēr esat ļoti līdzīgi"

Es- "Kādā ziņā?"

Pāvels- "Kad Viktoram teicu, ka gribu viņu ar tevi iepazīstināt viņš klusēja un ilgi domāja un tad jautāja kā tevi sauc, kad saņēma atbildi atkal kādu laiciņu nerunāja un tad jautāja cik tev gadu."

Es pasmaidīju un teicu : "Uz kurieni tad mēs tagad ejam?"

Pāvels-"Princesīt, uz kafeinīcu, iedzersim  kafiju, un gaidīsim"

Es-"Tu laikam nezini, ka mani nedrīkst saukt par princesīti"

Pāvels- "Kāpēc ne?"

Es-"Pirmkārt, man nepatīk un, otrkārt, es neatbilstu princes standartiem"

Pāvels-"Tas nekas, tev piestāv tas vārds"

Iegājām kafeinīcā. Kā vienmēr es paguvu aizsapņoties... Kamēr gaidījām pasūtījumu es skatījos ārā pa logu. Manu uzmanību bija ieguvis kāds puisis, kurš stāvēja pie loga un smēķēja...

Tātad, kas man  viņā piesaistīja? Tas, ka viņš tur stāvēja, džinsos, jakā un visu laiku blenza telefonā...

Liels bija mans pārsteigums, ka viņš bija tas, ko mēs ilgi gaidījām, taču viņš neteica kāpēc tik ilgi nenāca iekšā...

Šī bija diezgan dīvaina iepazīšanās....

Neko daudz par Viktoru neuzzināju, vien to, ka viņam ir laba mūzikas gaume, viņš aizgāja no skolas un tagad strādā...

Mēs samainījāmies ar nummuriem un Pāvels aizveda mani uz kojām.

Kad biju kojās ilgi domāju, vai tiešām Viktors stāstīja taisnību. Taču nenoliedzami viņš man bija iepaticies...

Aptuveni nedēļu nebija iespējas sazināties ar Viktoru.... Taču tad, kad  radās iespēja mēs kopā gājām laukā... Trešajā dienā Viktors negaidīti mani noskūpstīja... Un ar to arī sākās visas problēmas... Nākamjā dienā mēs sākām strīdēties...

Pēc divām nedēļām mēs izšķīrāmies... Viktors raudot izstāstīja kāpec tik ilgi nenāca kafeinīcā un izstāstīja arī to kāpēc viņš smēķēja un bieži skatījās telefonā...

Un tad es sāku nožēlot to, ka tajā dienā es iedevu savu nummuru.

Pēc visa tā vajadzēja uzticamu cilvēku, kam visu izstāstīt... Piezvanīju māsai, mēs no sirds izrunājāmies un uzklausījām viena otras bēdās...