Pēc ilgām pārdomām tomēr nolēmu turpināt...
Ceru, ka jums patiks :)
Pēc ilgām pārdomām tomēr nolēmu turpināt...
Ceru, ka jums patiks :)
Pēc garajām ziemas brīvdienām atsākās skola.. Priecājos, ka garās brīvdienas bija beigušās. Mājās kļuva garlaicīgi. Vienīgā jautrība man bija sms no Pāvela.
Pirmā skolas diena otrajā semstrī... Nekādu jaunumu līdz brīdim, kad klasē ienāca Pāvels. Pirmais, kas man ienāca prātā bija, ko viņš te dara? Viņš tak skolu sen jau beidzis.
Pāvels pienāca man klāt un teica: "Cav, man tev jāpasaka, kas ļoti svarīgs"
Es: "Nu, saki, es klausos"
P: "Pa šīm brīvdienām, kad sarakstījos ar tevi man bija jautri un es priecājos, ka mēs iepazināmies"
[Balss no klases beigām] : "Beidz runāt muļķības runā īsāk un ķeries pie lietas"
P: "Aleksa, es mīlu Tevi " kad Pāvels to pateica viņš pievilka mani sev klāt un noskūpstīja.
Klasē skanēja lielas ovācijas- svilpieni, aplausi, uzmundrinājumi...
Tajā pašā brīdi klasē ienāca Artūrs, man viņa palika žēl un sajutos vainīga par to, ka nepateicu viņam ātrāk par to, ka visu zinu...
Pāvels atvadījās no manis un izgāja no klases.
Parasti taču ir laba sajūta, bet es jutos dranķīgi.
Pienāca mana dzimšanas diena.... Saņēmu ļoti daudz apsveikumu un dāvanu...
Pēc lekcijām ar Pāvels mani aizveda uz picēriju... Lielāko ceļa daļu līdz picērijai es klusēju, tad Pāvels teica :"Nuztraucies, Artūrs saprot, ka pats ir vainīgs, viņam bija pietiekoši daudz laika, lai tev visu iztāstītu."
Es: "Bet, kāpēc tu izvēlējies mani?"
P: "Es neizvēlējos, izvēlējās mana sirds"
Es pasmaidīju. Viņš pieliecās un iedeva man buču uz vaiga.
Lai gan es pati īsti nezināju, kādas ir manas jūtas pret Pāvelu, dziļi zemapziņā es zināju, ka rīkojos nepareizi, tāpec arī izstāsītiju Pāvelam kā jūtos. Viņš bija saprotošs, pastāstīja ka pats sākumā arī neesot zinājis cik ļoti es viņam patīkot, līdz brīdim, kad viņš esot sācis pārlasīt mūsu sarekstes.
Kad paēdām Pāvels mani pavadīju uz kojām... Visu ceļu to vien darījām kā runājām, par to ka tomēr labi, ka iepazināmies.
Nākamajā dienā viss bija gluži tā pat kā citās dienās. Neivienu īpaši neinteresēja, ko stāsta skolotāja.... Es aizdomājos par Pāvelu, protams, katrs ar kaut ko atšķiras, bet ar ko Pāvels atšķiras no citiem, ja jau reiz lika savam brālim atzīties savās jūtās līdz noteiktam datumam?
Tā bija īstā viela pārdomām.
Pāvels, Pāels, Pāvels... Tas bija viss par ko spēju domāt....
Otrā semetra pirmais mēnesis gāja uz beigām... Un man vajadzēja satik Pāvelu, lai pateiktu, ka varam palikt tikai draugi...
Es vairs nespēju sev melot.
Kad satiku Pāvelu, es viņu apskāvu, iedevu buču uz vaigu un izstāstīju visu.
Protams, viņš bija mazliet apjucis, taču saprata....